Nepietiek vien ar veselīgu dzīvesveidu un gaišām domām. Krūts vēzis nešķiro – tas var skart ikvienu sievieti. Katra paša izvēle ir rūpes par savu un tuvinieku veselību, lai atklātu slimību agrīni. Valsts atbildība ir nodrošināt efektīvu ārstēšanu, kas pagarina dzīvi, intervijā uzsver Latvijas Onkologu asociācijas valdes priekšsēdētāja, asociētā profesore Alinta Hegmane.
Kāda Latvijā ir krūts vēža realitāte? Vai arī šeit tas ir izplatītākais vēzis? Cik daudzas sievietes tas skar?
– Tas ir biežākais vēzis sievietēm, un katru gadu ir apmēram 1200 jaunu krūts vēža gadījumu, visas krūts vēža izpausmes nav vienādas, un attiecīgi tā ārstēšana dažādiem apakštipiem ir atšķirīga. Diemžēl Latvijā pagaidām nav atbilstoša vēža reģistra, tāpēc trūkst precīzu vietējo datu. Krūts vēža gadījumā agrīna stadija ir ap 65-70% gadījumu, kas nav daudz. Piecu gadu dzīvildze (vēža pacientu dzīves turpināšana piecus gadus un ilgāk pēc ļaundabīgā audzēja diagnosticēšanas) Latvijā visām krūts vēža stadijām kopā ap 70%, bet, piemēram, Somijā tā ir 90%. Protams, dzīvildze ir atkarīga no stadijas, un pirmajai tā ir 90%, bet ceturtajai – 18% (SPKC dati).
Un skrīninga nozīme kļūst pašsaprotama?
– Protams! Tāpēc skrīningu uzsver un veicina visā pasaulē, jo skrīninga pārbaudē var atrast tādu vēzi, ko neviens, ne ārsts, ne pati sieviete, nevar sataustīt, tie ir gadījumi, kad, iespējams, tiešām sieviete būs vesela pēc operācijas, un nekāda papildu terapija nebūs nepieciešama.
Kam sievietei pašai jāvelta vairāk uzmanības?
– Jāapzinās, ka vēzis nešķiro, un diemžēl nav iespējams garantēt, ka, dzīvojot veselīgi, no vēža iespējams izvairīties. Un jāsaprot, ka skrīnings, kad uz mamogrāfijas izmeklējumu dodas pilnīgi vesela sieviete bez sūdzībām, dod iespēju krūts vēzi atklāt agrīni un to izārstēt. Latvijā uzaicinājuma vēstules reizi divos gados saņem sievietes no 50 līdz 69 gadu vecumam. Jaunākas un vecākas sievietes uz valsts apmaksātu mamogrāfijas izmeklējumu var nosūtīt ģimenes ārsts vai speciālists.
Bet pats galvenais – uz izmeklējumu ir jāaiziet. Latvijā 2022. gadā diemžēl tikai 42% no uzaicinātajām sievietēm izdarīja mamogrāfijas izmeklējumu. Lai skrīningu uzskatītu par efektīvu, atsaucībai ir jābūt vismaz 75%. Tāpat jārēķinās ar to, ka krūts vēzis nav viena slimība, un ir četri krūts vēža apakštipi, kuriem ir atšķirīgas prognozes, ar to saprotot, ka ir mazāk agresīvi un agresīvāki vēži, tāpēc terapijas un izmaksas var atšķirties, kaut arī stadija var būt viena un tā pati.
Kuras jūs izceltu kā trīs prioritātes, kas vajadzīgas un jāsakārto krūts vēža jomā Latvijā?
– Tāda būs skrīninga atsaucības palielināšana. Un man nav gatava risinājuma. Iespējams, sabiedrības izglītošanai un iesaistīšanai varētu būt nozīme. Pozitīvi, ka tajā jau tagad aktīvi iesaistās pacientu organizācijas. Prioritāte visai onkoloģijai kopumā ir vēža reģistrs – lai varētu zināt, cik ir pacientu, kādas stadijas, kāda ārstēšana saņemta un kāds ir rezultāts. Tas ļautu saprast, kur esam šobrīd, kādas ir problēmas un kā tās risināt. Tāpat tas nepieciešams, lai plānotu finansējumu nākamajiem gadiem. Kopumā Latvijā vēža, tai skaitā krūts vēža, ārstēšanas rezultāti ir ievērojami sliktāki nekā Eiropas vidējos rādītājos. Neapšaubāmi prioritāte ir medikamentu pieejamība. Dzīvildzi krūts vēža gadījumā pasaulē pagarina skrīnings, kurā atklāj vēzi agrīni, un efektīva sistēmiskā terapija, kas katram krūts vēža apakštipam var atšķirties – gan medikamenti, gan to cena, gan terapijas secība un ilgums. Mērķis ir viens – izārstēt.
Kā sokas ar visaptveroša vēža centra izveidi? Vai tas nozīmēs arī vienotas vadlīnijas un metodisko vadību?
– Vēža centra akreditācijas process notiek, un tas nav vienkāršs un ātrs, jo ir jāizpilda vesela virkne atbilstības kritēriju. Vēža centrs nodrošinās kvalitatīvu diagnostiku, ārstēšanu, novērošanu un atbalstu pacientiem, kuri saskaras ar ļaundabīga audzēja diagnozi. Tai skaitā – vienotas vadlīnijas un metodisko vadību. Tā komandā tiks iesaistīta arī pacientu atbalsta māsa un pacientu koordinators, piemēram, krūts vēža pacientēm. Pasaulē tā ir standarta prakse jau gadu desmitiem. Koordinators ir starp pacientu un veselības aprūpes sistēmu, lai nodrošinātu atbalstu un informāciju pacientiem no brīža, kad ir aizdomas par vēža diagnozi, turpinot ārstēšanas laikā un pēc tās. Nepieciešams, lai pacientam ir konkrēts cilvēks, pie kura vērsties, ja kaut kas nav skaidrs vai ir radušies jautājumi, kurš palīdz saskaņot arī izmeklējumu laikus, vizītes un tā tālāk. To ieviešot, konstatējam, ka problēma ir resursi, visvairāk tieši cilvēkresursi visos līmeņos. Arī atbilstošs atalgojums ir būtisks, lai piesaistītu vislabākos speciālistus.
Kas vēl mēdz satraukt ārpus iepriekš nosauktajām prioritātēm?
– Satrauc tas, ka pacientēm, kurām ir šī diagnoze, nav vienlīdzīgu iespēju ārstēties un izārstēties atkarībā no valsts, kurā paciente dzīvo. Viņai var būt pieejama visa iespējamā efektīvā ārstēšana, un iespējas izdzīvot ir ievērojami lielākas nekā Latvijā. Piemēram, piecu gadu dzīvildzes atšķirība Latvijā un Somijā ir 20%.
Krūts vēži ir dažādi, arī tiem atbilstoša ārstēšana ir atšķirīga, un vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu dažiem apakštipiem valsts apmaksā, dažiem – daļēji, bet, piemēram, pacientēm ar visagresīvāko, trīskārši negatīvo, apakštipu, diemžēl apmaksāta tiek tikai ķīmijterapija.
Būtu jāmaina veids, kādā medikamenti tiek iekļauti Kompensējamo zāļu sarakstā. Patlaban darbojas kārtība, kurā iniciatīvai ir jānāk no farmācijas kompānijām, un tad Nacionālais veselības dienests (NVD) veic izvērtēšanu. Ja NVD lēmums ir pozitīvs un tiek atrasts finansējums, tad jautā viedokli speciālistu asociācijai. Taču normāli būtu otrādi – speciālistu asociācija informē par to, kas ir nepieciešams, pēc tam NVD uzrunā farmācijas kompānijas un veic izvērtēšanas procesu.
Patlaban pacientēm pēc operācijas bieži tiek nozīmēta profilaktiska ķīmijterapija, lai mazinātu iespēju, ka vēzis atgriežas. Tas nozīmē, ka apmēram sešus mēnešus sievietei ir ierobežotas iespējas strādāt un būt sociāli aktīvai, jo terapija ir smaga un tā ir saistīta gan ar īstermiņa blaknēm, kā nogurums, slikta dūša, matu izkrišana, gan ilgtermiņa blaknēm, kā nervu bojājums jeb neiropātija un sirds mazspēja. Taču ir arī ģenētiski testi, kuru rezultāti ir ar augstāko ticamību un kurus lieto visā pasaulē, lai prognozētu vēža atgriešanās risku, kurš var būt zems, un ķīmijterapija nav vajadzīga. Patlaban ir pacientes, kuras izvēlas analīzi veikt pašas, bet ne visas var to atļauties.
Dažādu pacientu iespējām ir jābūt vienlīdzīgām, tās nedrīkst būt diskriminējošas. Latvija ir maza valsts, terapijas izmaksas ir lielas, tāpēc valstij vajadzētu būt atbildīgai par savu pilsoņu veselību. Mēs nevaram šo atbildību deleģēt farmācijas kompānijām, tā nav viņu misija un mērķis.
