Tieši pirms nedēļas – saulainā augusta pievakarē – viesojāmies Tumes pagasta «Zīlēs», kur dzīvo Vizma un Valdis Kampari. Jūlija beigās savas kuplās ģimenes lokā viņi bija nosvinējuši Zelta kāzas, par ko vāzēs mājas priekšā vēstīja 90 rozes…
Aicinājumu uzrakstīt par lieliskajiem un mūžam jaunajiem vecvecākiem saņēmām no mazmeitas Anetes, kura redakcijai bija atsūtījusi ļoti mīļu vēstulīti. Pateicoties viņai, uzzinājām par diviem cilvēkiem, kas savā dzīvē tik daudz piedzīvojuši un pārdzīvojuši, ka materiāla pietiktu ne vienai vien grāmatai. Varbūt tāpēc ciemojoties divas stundas paskrēja kā mirklis. Bet varbūt tas bija tās īpašās māju sajūtas dēļ, kas pārņēma jau «Zīļu» pagalmā. Tā ir sajūta, kas pat pilnīgam svešiniekam liek justies gaidītam. Varbūt tas no pašu ceptās garšīgās plātsmaizes un rolbiskvīta, bet visdrīzāk tā nāk no cilvēkiem, par kuriem citi saka – viņi tādi – vienkārši un patīkami…
Tieši tā abi Kampari saka par nesen kā aizvadīto kāzu jubileju, kas bijusi viens liels pārsteigums: “Mums lika saģērbties un saposties. Atbrauca vecākā meita un znots ar izpušķotu mašīnu un aizveda uz zagsu. Tur priekšā domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, mūsu Lidija no Tumes; nodomāju, diez pie kā viņi atnākuši?! Neko par tādu svinīgu laulību ceremoniju, kurā turklāt mums izsniegs jaunu laulības apliecību, tiešām nezinājām.” Valdis saka, ka visi bērni klusējuši kā komjaunieši. Arī ar mazmeitām visādi izrunājies apkārt, cenšoties kaut ko izvilināt, bet – nekā. Bet labi vien esot. Zelta kāzu diena iznākusi sirsnīgāka nekā diena pirms 50 gadiem, kad precējušies.
Vairāk lasiet piektdienas, 16. augusta, laikrakstā.
