Vai Tukuma slimnīca saglabās līmeni?

Cer palikt otrajā līmenī

Raksturojot savu iestādi, Dz. Rabkeviča skaidroja, ka to dibinājušas četras pašvaldības, bet to finansē un komandē Veselības ministrija. Iestādes pārziņā ir stacionārs jeb slimnīca un ambulatorā daļa jeb poliklīnika, dienas stacionārs, uzņemšanas nodaļa ar observācijas (novērošanas) gultām:

– Šai jomai ir finansējums, un līdz ar to tikai jānodrošina pakalpojums. Turklāt ministrijas skatījumā nākotnē ambulatorā daļa arvien vairāk tiks attīstīta. Otra daļa ir stacionārs, par kura līmeni tagad valstī notiek diskusijas. Mēs esam saglabājuši otro līmeni, kas nozīmē, ka 24 stundu režīmā obligāti jābūt terapeitam, ķirurgam un anesteziologam. Bet bez šī obligātā nosacījuma mums strādā arī traumatologs un dežūrē pediatrs.

Ar domes priekšsēdētāju 30. jūlijā bijām ministrijā, runājām par veselības aprūpes stratēģiju nākamajam periodam un tai skaitā par šiem līmeņiem. Analizējot datus, varam teikt, ka apkalpojam visus četrus novadus un apkalpes zonā ir ap 45 000 iedzīvotāju Tukuma, Engures, Jaunpils un Kandavas novadā, kā arī blakus teritorijās, piemēram, Talsos, Rojā, Mērsragā, Saldū, kur nav neatliekamās palīdzības slimnīcas. Analizējot iemeslus, kāpēc pacienti ir nonākuši pie mums, lielākā daļa ir ar traumām, tāpēc mums ir jāpierāda, ka šo profilu Tukumā vajag. Turklāt no visām četrām otrā līmeņa slimnīcām tieši mums ir lielākais pacientu skaits uzņemšanas nodaļā, kas norāda, ka ne visi var aizbraukt uz Rīgu, ka ne visi vēršas pie ģimenes ārsta… Diskutējot par to visu ministrijā, viens no viņu priekšlikumiem bija atteikties no ķirurga pakalpojuma naktīs. Taču tieši naktīs ir visvairāk šo notikumu, turklāt ārsts, kas strādā diennakti, nebrauks tikai uz astoņu stundu dežūru. Un ir jau arī operācijas, kuras var veikt uz vietas, piemēram, apendicīts, nelielākas traumas…

Protams, diskusija par līmeņiem ir nepieciešama, taču ir svarīgi arī ministrijai saprast, kādi pakalpojumi uz vietas ir nepieciešami. Tāpēc lielā cīņa par nākotni vēl ir priekšā, kad ministrija būs tikusies ar visu slimnīcu un visu pašvaldību pārstāvjiem.

– Vai ministrija šajās sarunās jūsos ieklausās?

1. Rečs:

– Veselības ministrija ir veselības politikas veidotāja valstī un administrē resursus, kas iedalīti veselības aprūpei valstī.  Un diemžēl šī kvota, ko saņem slimnīca, ir mazāka, nekā tikuši ārstēti pacienti.

– Un kas to kompensē?

Dz. Rabkeviča:

– Neviens. Tie ir mūsu zaudējumi. Piemēram, ja traumas dēļ ir jāliek pacientam gūžas implants, tas tirgū maksā 121 eiro. Bet valsts apmaksā 39 eiro… Līdzīga situācijā ir reanimācijā. Zālēm atvēlēti mazāk par trim eiro pacientam dienā… Un tas ir arī stāsts par slimnīcu līmeņiem, jo valsts, samazinot līmeņus un līdz ar to sniegto pakalpojumu apjomu, tā cer ieekonomēt naudu, taču kā mēs, tā mūsu kolēģi vēlas esošo līmeni saglabāt, bet, redzot, cik pesimistiski noskaņoti ir slimnīcu vadītāji, es neticu, ka ar mums rēķināsies…

– Un ja šis līmenis tiešām samazinās?

– Pirmkārt, būs mazāk naudas. Ja uz vietas paliks mazāks pakalpojumu apjoms, tas visdrīzāk neļaus te noturēt esošos ārstus. Rīgā cer, ka ārsti no mazajām slimnīcām aizies uz Rīgu un strādās tur, bet tā jau nenotiks, drīzāk jaunie aizbrauks pavisam no valsts…

1. Rečs:

– Turēsimies līdz pēdējam, jo šajā otrā līmeņa grupā, kurā ietilpst arī Alūksnes, Preiļu un Krāslavas slimnīca, Tukuma slimnīcai ir visvairāk apkalpoto pacientu, ar ko tā apsteidz pat vienu otru trešā līmeņa slimnīcu.

Dz. Rabkeviča:

– Ministrija mums pārmeta, ka mūsu līmeņa slimnīcā uz vienu ārstu ir maz apkalpoto pacientu, piemēram, 3. līmenim – ir 3,5, otrajam – 2,3, bet mums ir  6,05 pacienti!

– Veselības ministrija savā paziņojumā informēja, ka veselības inspekcijas pārbaudēs konstatēts darba kvalitātes problēmas II un III līmeņa slimnīcās.

– Mēs bijām pirmie, kurus pagājušā gada oktobrī pārbaudīja. Ieradās desmit cilvēki, kas divas stundas pārbaudīja slimnīcas – skaitīja personālu, skaitīja pacientus. Mums tika aizrādīts par anesteziologa darba pārslodzi, kam nevar nepiekrist, bet mēs neesam vainīgi, ka viņš strādā vēl arī citās vietās. Vēl bija aizrādījums par hospitalizācijas plāniem, bet katra slimnīca norāda, kādus pacientus nepieņem, piemēram, ja traumatologs ir atvaļinājuma vai slims.

N. Rečs:

– Galvenais akcents sarunās bija, ka pietrūkst pastāvīgā darbā esošo ārstu, kas ir viens no vērtēšanas kritērijiem. Un ministrija ir arī publiski paudusi, ka vēlas ierobežot dakteru ceļošanu.

Lielākā problēma – ķirurgs un anesteziologs

Slimnīcas vadītāja atzina, ka viena no problēmām ir kadri:

– Mums ir telpas, mums ir tehnoloģijas, iekārtas, operāciju zāles, ir māsiņas un sanitāri, bet trūkst ārstu ķirurģijas un anestezioloģijas profilā. Vēl nesen mums ķirurgu bija pietiekamā skaitā, bet cienījamais vecums pienāk ātrāk nekā atnāk jauns ārsts. Mums bija labs anesteziologs, bet viņš aizbrauca strādāt uz ārzemēm un tur arī palika. Tagad mācām vēl vienu speciālistu. Paldies domei par atbalstu – par stipendiju rezidentiem, par trim piešķirtajiem dzīvokļiem, jo tāpēc ieguvām terapijas nodaļas, radioloģijas un bērnu nodaļas vadītāju, jo bija iespēja dabūt dzīvokli un bērnudārzu.

– Jūs runājat par traumām. Kur mums ir tuvākā traumu slimnīca?

– Jūrmalā, kur Bulduru slimnīcā ir stipra ķirurģijas nodaļa, kā arī uz reģionālo slimnīcu Jelgavā, ar kuru sadarbojamies, ārstējot insulta slimniekus savā hronisko slimību nodaļā.

– Jūsuprāt, situācija ar traumām Tukuma slimnīcā ir laba?

– Ja runājam par parastajām traumām, situācija ir normāla. Dakteris Liepiņš izoperēs visu, ko vajag, bet pēc avārijas labāk ir vest uz augstāka līmeņa slimnīcu, jo avārijās ir arī cita veida traumas, kas prasa papildu izmeklējumus. Labāk to laikus saprast, nevis pēc tam klausīties, ka Tukums ir kaut ko aizārstējis. Tas, ka mēs operējam to, ko varam, ir tikai normāli. Un šajā ziņā speciālisti mums ir. Jā, kādam patīk un kādam nepatīk dakteris Salaks, bet viņš darbu izdara.

– Man bija pieredze: dakterim vajadzēja padziedāt, anekdotes pastāstīt, un tad ieteica uzlikt pirkstam šņabja kompresi, bet to, kas īsti par vainu, viņš pat nepaskatījās! Līdz daktere Stikāne bija spiesta pirkstu sagriezt.

– Ja ir sūdzība, nekad nesaku – ārsts vai klients vainīgs, jo skatāmies dokumentus. Un, ja ārsts ir vainīgs, tad ir sods, bet reizēm vaina ir abās pusēs… Un ja sūdzība ir rakstiska, tad vislabāk arī ārsts var izvērtēt, kas ir noticis.

– Es zinu, ka dakteri Staltu daudzi norēja, bet man viņš izglāba pirkstu. Tā kā viss ir atkarīgs no kontakta.

– Jā, mēs jau neesam nekādi stabiņi, esam dzīvi cilvēki.

– Vai jums ir kāda atgriezeniskā saite ar pacientiem?

– Mums ir iespēja ikvienam mājas lapā www.tukslim.lv uzrakstīt savu viedokli vai aprakstīt situāciju, un visa šī informācija nonāk pie manis. Ja nepieciešams, skatām šos gadījumus ārstu konsīlijā.

– Bet vai jūs arī motivējat ārstus? Mēs bieži vien runājam par to, ko ārsti nav izdarījuši, bet daudz mazāk – ārstus paslavējam.

– Parasti organizējam sarīkojumus ārstiem, kur labākos uzslavējam.

– Vai jums ir statistika par sūdzībām?

N. Rečs:

– Statistika ir. 2019. gadā bija piecas sūdzības, 2018. – 2, 2017. – astoņas, 2016. – desmit (piecas no viena cilvēka), 2015. – 8

Dz. Rabkeviča:

– Vēl ir iekšējās sūdzības, kuras paši analizējam. Reizēm ir tā, ka tās lietas, ko apakša redz, augša – neierauga.

– Runājām par ārstniecību, bet rehabilitācija? Ko darāt, lai pacients nenonāktu līdz slimnīcai?

– Mums ir rehabilitācijas nodaļa, fizioterapija – ūdens procedūras, masāžas, tikai žēl, ka nav ārsta, – tas ir jāmeklē.

– Bet tieši aiz ārsta stāv visa fizioterapija, jo bez nosūtījuma nekur netiek.

– Ģimenes ārsti arī var nozīmēt uz piecām procedūrām, bet ārsts ir vajadzīgs, piemēram, dažādām bērnu sociālajām programmām, un tā gan būs problēma, jo ārsta nav.

– Vai sadarbojaties ar sociālajiem darbiniekiem?
– Jā, tieši tāpēc esam pieņēmuši darbā Laimu Zaķi, kas strādā ar tiem, kas slimnīcā nonāk no Laustiķa mazdārziņiem, no ielas, kam nav pases, personas koda, kam jāmeklē piederīgie, kas jāpārved uz citu ārstniecības iestādi.

– Kā jūs piesaistāt jaunos speciālistus? Slēdzat līgumus?

– Mums ir noslēgts līgums ar anesteziologu, kam vēl gads jāmācās, bet pēc tam pieci gadi jānostrādā pie mums. Ja ārsts no šī līguma atsakās ātrāk, viņam jāatmaksā nauda. Tāds gadījums ir bijis – gatavojām savu acu ārstu, kas apprecējās un pārcēlās uz Rīgu, protams, atmaksājot naudu. Šobrīd garantēts nav nekas. Turklāt pirms kāda laika mēs parakstījām līgumus ar kādiem septiņiem jaunajiem ārstiem, kam bija izdevīgi strādāt reģionos, bet neviens no viņiem netika rezidentūrā, kur ir ļoti maz budžeta vietu. Ko darām? Lāpāmies – vilinām, pārmaksājam, bet, ja citā vietā maksā nedaudz vairāk, mediķis aiziet. Tāpēc ir daudz tādu, kas strādā vienā, otrā, trešajā vietā. To valsts atļauj.

– Vai augstskolās zina, ka jūs piedāvājat maksāt par studijām, dzīvokli, bērnudārzu?

– Augstskolās katru gadu notiek jauno speciālistu tirdziņi, kad atbrauc slimnīcas un visu ko sola. Tukumniekiem par mums ir interese, bet Rīgas jaunieši pat nezina, ka arī te ir dzīve.

– Daudziem tukumniekiem sāpīga problēma ir slimnīcas, poliklīnikas stāvlaukums. Cik zināms, cilvēki pat vāc parakstus, lai tāds būtu.

Dz. Rabkeviča:

– Tā ir problēma, kuru pamazām risinām – top tehniskais projekts.

N. Rečs:

– Šobrīd pēc projekta tiek plānotas 44 jaunas stāvvietas bez esošajām astoņām, bet arī tagadējo stāvlaukumu plānojam pārbūvēt. Vēl ir priekšā iepirkums un ideālajā variantā ceram, ka nākamajā vasarā jau stāvlaukums būs.

Vairāk lasiet otrdienas, 18. augusta, laiKrakstā ŠEIT=>