Vai barona fon der Rekes dzimtas kapi pavisam aizmirsti?

Kad fon der Rekes bija saimnieki, kapliča bija sakopta

Sazinājāmies ar Tukuma vēsturnieci Intu Dišleri, un viņa pastāstīja, ka bagātais Tukuma puses barons Matiass Dītrihs Reinholds fon der Reke ar sievu Elizabeti fon Reki (dzimušu Mēdemu), Šlokenbekas muižu nopircis 1848. gadā par 160 500 sudraba rubļiem. Fon der Rekes bija pēdējā baronu dzimta, kam tā piederējusi. Matiass fon der Reke ar sievu apglabāti Tukumā, Vācu kapos (pirms apļa Talsu, Tirgus un Kurzemes ielas krustojumā). Bet pie Šlokenbekas dzirnavu dīķa atrodamas pārējo fon der Rekes dzimtas pārstāvju kapenes. Jā, nu  ar nožēlu gan esot jāsaka, ka tur viss izpostīts. Vienu no kapu pieminekļiem reiz Ceļa muzeja darbinieki paņēmuši uz Šlokenbekas muižu, bet nu tas atkal ir atpakaļ, savā vecajā vietā.

Vēsturniece zināja teikt, ka pēdējie Rekes – Anna un Luiss – saimniekojuši Šlokenbekā arī pēc Agrārās reformas un muižu atsavināšanas 1921. gadā, un tā līdz pat vāciešu izceļošanai 1939. gadā. Rekes apsaimniekojuši muižas neatsavināmo daļu un Lisam kā Latvijas brīvības cīnītājam piešķirto zemi, kopumā – 150 hektārus. 1923. gadā viņiem bijis atļauts par 600 rubļiem mēnesī nomāt 6 istabas, klēti, vāgūzi, zirgu stalli, kūts daļu un pagrabu. Tad arī kapliča esot kopta un uzturēta kārtībā. Anna Reke arī cīnījusies par to, lai netiktu izcirsta aleja, kas ved uz kapliču, cīnījās, lai arī tā tiktu pievienota pie viņiem neatņemamās muižas daļas. Un to viņa arī panāca. Bet pēc tam, kad 1939. gadā Luiss fon der Reke kopā ar ģimeni pameta Latvju, aizmirstībai atdota arī dzimtas atdusas vieta.

Nostāsts un spoku stāsts

Jā, par šo vietu un arī par pieminekli, kas vēl šodien redzams ezera krastā, ir dzirdēti vairāki nostāsti. Piemēram, par to, ka jaunā Šlokenbekas un Durbes barona fon der Rekes dēls Matiass iemīlējis Šlokenbekas dzirnavnieka meitu. Abi slepus tikušies uz Šlokenbekas dzirnavu dambja. Barons tomēr to uzzinājis un bijis ļoti nikns. Tik nikns, ka paķēris bisi un auļojis uz ezermalu. Bijusi skaista mēness nakts. Abi jaunieši sēdējuši uz dambja malas, kad ezera otrā krastā parādījies vecais barons un gribējis meiteni nošaut. Lai nāve viņus neizšķirtu, abi saķērušies rokās un ielēkuši ezerā, un noslīkuši. Barons ļoti pārdzīvojis dēla bojāeju un licis uzcelt mazu piemiņas obelisku ar uzrakstu Matiass 1867. Šis piemineklis joprojām stāv iepretī dzirnavām, pašā ezera krastā. Jaunlaulātie bieži atrod uz to ceļu un nelaimīgo mīlētāju piemiņai noliek ziedu pušķīti. Bet noslīkusī jaunava – dzirnavnieka meita – Šlokenbekas muižā spokojoties. Viņu dēvē par Balto dāmu. Bet kapličā, kas, laika zoba sagrauzta, kapu vidū stāv joprojām, naktī rādoties kāda sieviete, kas ejot ap kapliču un raudot. Tā tur esot redzēta vairākas reizes. Vēl ir nostāsts, ka dzirnavu tuvumā rakta tranšeja un uzrakta tāda kā eja. Acīmredzot ir taisnība nostāstiem par to, ka no Šlokenbekas muižas kapsētas virzienā vedusi pazemes eja, kur turpinājusies gan līdz Durbes pilij, gan tālāk uz vecās pils daļu, kur tagad atrodas policijas ēka….

Kapi – privātīpašums

Sazinoties ar Šlokenbekas muižas muzeju, noskaidrojām, ka kapu teritorijai, kur atrodas arī kapliča, virs nav nekādas saistības ar muižu. Arī zeme neesot pašvaldības īpašumā. Bet sakopšanas un nākotnes plāni esot, bet par tiem esot jārunā ar Ilzi Turku, kas pārstāv biedrību «Partnerību laukiem un jūrai». Tieši šī biedrība izstrādājot projektu teritorijas sakārtošanai. Par biedrības iecerēm lasiet kādā no nākošajiem laikraksta numuriem.