”Puse sirds man ir Latvijā, bet otra puse šeit – Norvēģijā,” tā savu sakāmo intervijā iesāk tukumniece, medmāsa un podoloģe Līga Strautiņa, kas nu jau četrus gadus par savu Laimes Mātes dāvāto iespēju beidzot dzīvot dzīvi sauc Norvēģiju!
– Ne jau vieglas dzīves pēc mūsējie šodien atstāj Latviju. Vairumam to liek darīt izmisums un bezcerība. Pirms pieciem gadiem, strādājot par medmāsu un podoloģi, strādāju trijos darbos, lai varētu izdzīvot un pabarot savu bērnu. Ja Latvijā nebeigs mocīt medmāsas ar nemitīgām prasībām, zemo algu un kaut kādām neizprotamām sertifikācijām, kas maksā lielu naudu, paredzams kārtējais cilvēku aizplūšanas vilnis no mūsu valsts!
Bet ar mani bija tā: reiz padzirdēju, ka darbam Norvēģijā tiek meklētas medmāsas. Tas bija smags un grūts gads. Dienā strādāju, naktī mācījos norvēģu valodu. Naktī strādāju, dienā mācījos. Un raudāju. Tajos brīžos man spēku deva filmas «Maskava asarām netic» varone. Redzēju paralēles mūsu abu dzīvēs, sajutu spēku izturēt. Un tad pienāca smagākais brīdis – bija jādodas projām no Latvijas, jo bija darba piedāvājums nelielā ciematā Askvollā, trīs stundu braucienā no Bergenas, – tā par savu lēmumu aizbraukt stāsta Līga.
Sarunu ar Līgu Strautiņu lasiet piektdienas, 1. novembra, laikrakstā ŠEIT!
skaists skats.un tik pat labs raksts.
kāpēc jāatgriežas,ja par mājām sauc citu zemi?
mums vispār valstī nav vajadzīgi cilvēki,kamēr vien amatos sēdēs tie paši tusnie veči, nekur nekas nemainīsies, un ja kas tad roka, roku mazgā.