Zviedri palīdz ģimenēm, kam neklājas viegli

Šodien 21. oktobrī, teju visu dienu Tukuma tirgus laukumā stāvēja prāvs buss ar zviedru numura zīmēm un uzrakstu «The light» (gaisma) uz sāniem, kurā varēja manīt gan bērnu, gan pieaugušo rosīšanos. Organizāciju ar tādu pašu nosaukumu izveidojuši divi pensijas vecuma zviedru pāri Rolands un Elizabete Langstromi un Bertils un Marja Lisa Eskelineni, lai palīdzētu grūtībās nonākušies cilvēkiem citās valstīs.

Caur Krieviju un Igauniju – Latvijā

Kā stāstīja misijas «Pakāpieni» vadītājs Viljams Šulcs, šis buss izbraukājis gan Krieviju, kur palīdzības darbs ticis piegriezts, un Igauniju un divus gadus meklējis iespējas sadarboties arī ar ģimenēm Latvijā: "Mēs viņiem uzrakstījām, un nu viņi ir klāt. Šajā dienā esam aicinājuši četras ģimenes ar viņiem tikties. Un, kā ierasts, ģimenes pacienā, ar viņām aprunājas un palīdz ar vajadzīgām mantām. Pats galvenais, lai ļaudis ne tikai saņemtu palīdzību, bet varētu satikties ar tiem, kas par to parūpējas. Tas vairāk ir tāds simbolisks pasākums – ģimenēm sagādāt kaut ko īpašu, ka pie viņiem atbrauc maza daļa no zviedru zemes."

Kā stāstīja paši zviedri, viņi bija dzirdējuši par Latvijas krīzi, bet tagad pārliecinājušies, ka problēmu pie mums tiešām netrūkst: "Te klājas slikti. Lielajās pilsētā to vēl nemana, taču ārpus pilsētas trūkums ļoti jūtams, īpaši, ja tiekas ar ģimenēm viņu mājās. Līdzīgi bija arī Igaunijā, kur četrus kilometrus no Tallinas centra ir pilnīgs graustu rajons." Savukārt Bauskā kāda ģimene, kurā zviedri viesojušies, ar pieciem bērniem dzīvojusi bezpajumtniekiem atbilstošā miteklī. Atšķirība bijusi tikai tā, ka tas bijis tīrs un kārtīgs.

Interesējoties, kā savāc palīdzību, ko pēc tam ved uz Latviju, uzzinājām, ka zviedru pensionāri uzrunā draugus un kaimiņus un lūdz ziedot labas lietas, kuras var noderēt citiem. Vieni ziedo naudu, par kuru savukārt organizācija pērk jaunus apavus un apģērbu, bet citi paši ada zeķes un cimdus ar domu, ka tos ziedos ģimenēm Latvijā.

Kad valsts noņem, sāc vairāk darboties

Sarmīte Kirhnere uz tikšanos atbraukusi kopā ar trim bērniem Lindu, Mariusu un Arvi, taču pavisam viņas ģimenē ir deviņi bērni. Pārējie, kā mamma saka, tagad lieli un dzīvo atsevišķi, taču ilgus gadus kuplo saimi mamma audzinājusi viena. Sarmīte stāsta, ka tagad klājoties labāk nekā iepriekš, nekā treknajos gados: "Toreiz arī nebija viegli, tāpēc saņēmu pabalstu, bet tagad, kad pabalstu ir mazāk, vairāk cenšos strādāt. Tiklīdz ir kāda iespēja, un vasarā to ir daudz vairāk nekā ziemā, piestrādāju. Strādājam visa ģimene kopā – vienudien lasām mežā ogas, nākamajā dienā prom uz tirgu. Palīdzam arī saimniekiem novākt rudens ražu, piemēram, visi lasījām smiltsēršķus; tas gan nebija viegls darbs – rokas sadurstītas un jēlas no sulas. Bet naudas tagad ir vairāk nekā iepriekš, kad iztikām no pabalstiem vien. Tāpēc cenšamies paši vairāk. Tā jau ir, kad valsts kaut ko noņem, sāc vairāk darboties. Protams, daudz no svara ir «Pakāpienu» atbalsts – ar naudu, apaviem, drēbēm. Iespējams, bez tā neiztiks arī ziemā, jo tad nekādu darbiņu no malas nav. Tieši par to lielākās bažas."

Zviedri brīnās par sadzīves apstākļiem

Ar dzīvošanu Sarmīte ir mierā. Dzīvojot saimnieka mājā, kuru uztur un pašu spēkiem remontē; dzīvojot ar cerību, ka saimnieks ļaus tur palikt vēl ilgi. Tas nekas, ka ūdens jānes, galvenais, ka jumts virs galvas.

Bet tieši par sadzīves apstākļiem mūsu valstī zviedru brīnās visvairāk. V. Šulcs atzīst, – it kā 21. gadsimts, it kā Eiropas Savienība, bet pašā pilsētas centrā pašvaldības mājās tualete tāda, ka bail iet – nav nedz ūdens, nedz poda, it kā dzīvotu citā laikmetā. Vienīgais, ar ko šie mājokļi atšķiras no senākiem laikiem, ir elektrība.

Sarmīte piebilst, ka viņas lielākā vēlme esot veļasmašīna, nē, na jau automātiskā, bet parastā – kā savulaik «Rīga 8». Viņa meklējusi iespējas tikt pie tās ar sludinājuma palīdzību – lūgusi kādu, kam tā nav vajadzīga, atdāvināt vai pārdot par simbolisku samaksu, bet neviens nav atsaucies. Tāpēc arī «Pakāpieniem» lūgusi atbalstu. Kad V. Šulcs pārtulko Sarmītes sakāmo zviedriem, viņi mirkli sačukstas un ātri samet naudu veļasmašīnai, kura nu V. Šulcam jāsagādā un ģimenei jāaizved. Tā, lūk, vienā mirklī problēma atrisināta.

Kad Linda saka, ka mamma ir liela optimiste, Sarmīte piekrīt, ka nav ko domāt par grūtumiem. Un ja arī kaut kas tāds gadās, visu pārvarot vienatnē. Un tad atkal ceļas un dara. Protams, labi apzinoties, ko var un ko nevar. To apzinās arī Linda: "Es gribu studēt, bet, ja mamma to nevar atļauties, saprotu, ka pagaidām jānogaida, jāpilnveidojas un viss jācenšas izdarīt pašai."