Vai augstās siltuma cenas atbildīgajiem liks lauzīt galvas? (papildināts)

Pēc tam, kad iedzīvotāji bija saņēmuši komunālo maksājumu rēķinus par janvāri, redakcija uzklausīja gan sūdzības, gan jautājumus, gan lūgumus palīdzēt. Lielākais lūgums – nepieļaut, lai šie rēķini padarītu cilvēkus par sava dzīvokļa ķīlniekiem un lai viņi neriskētu zaudēt savu mājokli. Par siltuma tarifiem, izmaksām un iespējamajiem samazinājumiem vakar domē runāja SIA «Tukuma siltums» valdes loceklis Juris Kancāns, SIA «Tukuma nami» valdes priekšsēdētājs Uldis Eglītis, SIA «Jauntukums» izpilddirektore Irina Kanberga, Tukuma domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, izpilddirektors Ēriks Lukmans un komunālinženieris Aleksandrs Fridrihsons.

Algu samazinājums mazinās tarifu

– Tātad – kāda ir situācija pilsētā siltuma jomā?

J. Kancāns:

– Cilvēkus satrauc tarifi, bet ar tiem nav tā – pamostos, un – jauns tarifs. Tas vispirms jāiesniedz sabiedrisko pakalpojumu regulatoram, pēc tam jāpaziņo iedzīvotājiem, ka tas mainīsies. Šis tarifs, kas stājās spēkā no 1. janvāra, tika iesniegts septembrī. Kas attiecas uz lielajiem rēķiniem – tādi tie bija visā valstī, ne tikai Tukumā. Centrā maksājumi par siltumu bija no 0,90 Ls/m² līdz 1,88 Ls/m², bet visām mājām tarifs ir viens. Kad sagatavojām tagadējo tarifu, bija spēkā oktobra cenas. Tāpēc vien, ka tās tagad mainās, to nepārskata. To pārskata apkures sezonas beigās, kad regulatoram iesniedz faktiskās siltumražošanas izmaksas. Un viņš pieņem lēmumu – vai nu samazināt tarifu, vai – paaugstināt. Izmaiņas ir tad, ja starpība starp plānoto un faktisko ir 5% un vairāk. Apkures sezona beigsies jūnijā.

– Zināms, ka mazuta cena ir samazinājusies – vidēji 300 USD/t (Ls 162). Iepriekš plānojāt, ka tā būs 400 Ls/t. Vai nav iespējams jau tagad iesniegt tarifu pārrēķinam?

– Mēs iepirkām par 390 Ls/t, ieskaitot PVN un akcīzes nodokli. Turklāt uz mums attiecas tie paši nosacījumi, kas visām pašvaldības iestādēm šobrīd – par 15% samazinājums darba algai. Mēs regulatoram iesniedzām dokumentu, lai atbilstoši darba algas fonda samazinājumam samazina tarifu no 1. marta.

– Kāpēc uzreiz ne arī par mazuta cenas samazinājuma tiesu?

– Reālo mazuta patēriņu zināsim apkures sezonas beigās. Mums ir arī vēl vecais mazuts, iepirkts par dārgo cenu. Turklāt mums jārēķinās arī ar citām izmaksām, jo esam atkarīgi arī no elektrības, kuras cena pārvades tarifa pieauguma dēļ ir palikusi dārgāka, ūdens maksas utt.

– Lēto mazutu taču nopirkāt?

– Iepirkām 500 t par Ls 179 jau janvāra sākumā. Ja viss turpināsies tieši tāpat, protams, nākamajā apkures sezonā būs mazāks tarifs.

Tiesa, mums ir kredīti, kas jāatdod, bet, ja ienākumi pārsniegs izdevumus, šo starpību nevar novirzīt algām un citām lietām. To var novirzīt tikai, piemēram, siltumtrašu remontam, katlu mājas attīstībai vai arī, kā jau teikts, atmaksāt iedzīvotājiem. Gribu arī teikt, ka neatkarīgi no tā, būs vai nebūs Eiropas nauda, mums jāturpina iesāktā trašu rekonstrukcija. Šovasar plānots mainīt trases posmus pilsētas centrā – no Talsu ielas līdz Brīvības laukumam. Tātad mums tas būs jādara par saviem līdzekļiem. Ja arī regulators tarifu apkures sezonas beigās pārskatīs, tad, iespējams, šo naudu varēs ieguldīt šajos remontos.

– Cik liels būs tarifa samazinājums uz algu rēķina?

J. Šulcs:

– Šis jautājums vēl jāizskata SIA «Tukuma siltums» padomē, bet iesniegtajos dokumentos rakstīts, ka tas ir 1,33 Ls/MWh. Taču tarifu apstiprinās regulators, nevis noteiks pašvaldība, kā dažam liekas. Cita lieta – mēs varam runāt ar uzņēmumu, to arī dara padome, kas vērtē un domā, ko darīt. Pavasarī redzēsim, kā strādājusi katlu māja, kādas būs faktiskās izmaksas – elektroenerģijai, materiāliem, kā darbojušās trases, vai būsim dabūjuši struktūrfondu finansējumu, vai būsim dabūjuši koģenerācijas staciju… Ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem jāatbild, lai pateiktu, kā tālāk rīkosies «Tukuma siltums». Un gribu noņem vēl vienu mītu – uzņēmuma peļņa nav atkarīga no tā, cik iedzīvotāji samaksājuši par pakalpojumu. Tā izskan interneta lapās – ka, redz, lai uzņēmums izdzīvotu, tad visu maksas slogu uzliek iedzīvotājiem. Tas ir pilnīgs absurds. Protams, uzņēmumiem ir grūti, ja noteiktas naudas summas paliek pie iedzīvotāja, bet nav tā, ka uzņēmums paaugstina tarifu, lai segtu zaudējumus.

Megavatstundas samazinās, bet to cena – augsta

– Salīdzinot 2008. un 2009. gada janvāri, MWh (megavatstundas) cena augusi no Ls 30,251 līdz Ls 48,554, tātad vismaz par Ls 18. Tas ir milzīgs kāpums. Taču pārmest iedzīvotājiem vai «Tukuma namiem» to, ka nav regulēti siltummezgli vai nav taupīts, nevar, jo šajā janvārī, kas ir par diviem grādiem aukstāks, nekā pērn, siltuma patērēts mazāk. Tad iznāk tā – jo mazāk megavatstundu iedzīvotāji patērē, jo lielāku tarifu jūs gribat.

J. Kancāns:

– Tarifu veidojot, ņemam vērā konkrētas kurināmā cenas. Ir plānotās cenas un faktiskās izmaksas, kas apkures sezonas beigās būs redzamas.

J. Šulcs:

– Jebkurš saimniecisks uzņēmums vēlas, lai ieņēmumi būtu lielāki, bet ir viens "bet" – regulators tam visam uzliek rāmjus. Ja viņš izskata ekonomiskos ciparus un kāpumu nepieļauj, uzņēmējs var izstiepties, bet neko nepanāks. Tā kā regulators darbojas ar licenci, viņš neriskēs ar savu darbu to pazaudēt un nepieļaus ar dokumentiem nepamatotas uzņēmuma darbības.

J. Šulcs:

– Bet tarifu pārskatīs regulators un lems par šīs naudas ieguldīšanu. Viņš pateiks – atmaksāt vai neatmaksāt.

– Bet iedzīvotāju problēma ir tāda – cilvēks ņēmis kredītu, siltinājis dzīvokli, mainījis radiatorus, logus, bet tagad ir divreiz ķīlnieks – jāmaksā kredīts un liela summa par siltumu. Un nav risinājuma, ko vēl izdarīt.

– Bet viņš taču pats piekrita dzīvot kolhozā…

– Tātad tas ir tas sliktums?

– Jā. Cīnoties par dzīvokļu privatizāciju. Jāpiekrīt Lembergam, kas gribēja saglabāt sociālos dzīvokļus. Bet tagad iedzīvotājiem jāsaprot – ja kopīgu darbību rezultātā viņi vismaz nemaksās vairāk, tad tas jau ir ieguvums. Un nevajag rēķināt naudu, jārēķina patērētās megavatstundas.

– Bet patērēts jau ir mazāk, tikai megavatstundas cena ir augusi milzīgi.

U. Eglītis:

– Pareizi prese ir uzsvērusi – no patēriņa viedokļa šī gada janvāris nav bijis tas sliktākais. Protams, ir dažas mājas, kur tērēts vairāk, bet MWh skaitam ir tendence samazināties. Bet tarifs, salīdzinot ar 2008. gadu, pieaudzis par vairāk nekā par 60,5%. Tad kā mēs varam dabūt mazāku naudu? Nekādi. Turklāt kurināmajam tarifā ir lielākais īpatsvars, tāpēc loģisks ir jautājums – kāda bija kurināmā izmaksu daļa tarifa apstiprināšanas laikā?

J. Kancāns:

– 2008. gada janvārī šķeldas cenas bija Ls 5,90 m³, šī gada janvārī – 7 Ls/m³; šķeldu mēnesī patērējam 9000 m³. Mazuta vidējā cena bija 180 Ls/t, tagad ir 280 Ls/t. Viss pieaug. Savukārt PVN dod Ls 2 uz vienu megavatstundu.

U. Eglītis:

– Oktobrī jūs teicāt, ka regulators izskatīja tarifu. Vai izmaksu prognozes nebija savādākas nekā tās ir šajā brīdī? Loģisks ir jautājums, vai tarifs nav jāpārskata atkārtoti?

– To vērtēs sabiedrisko pakalpojumu regulators. Dotajā mirklī izejvielu un kurināmā izmaksas ir zemākas.

– SIA «Tukuma siltums» dokumentos teikts, ka 2008. gada oktobrī uzņēmums plāno iegādāties 1105 t mazuta par Ls 400/t, bet tagad tas maksā uz pusi lētāk.

J. Kancāns:

– Tāpēc saku, ka jūnijā tiks iesniegtas faktiskās izmaksas. Tad jūs redzēsiet, kāda ir starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem.

U. Eglītis:

– Tātad iedzīvotājiem ir cerība šo naudu dabūt atpakaļ?

J. Kancāns:

– Lēmumu par to pieņems regulators.

J. Šulcs:

– Es varētu uzņemties pilnu atbildību, un mēs varētu būtiski izmainīt tarifu atbilstoši krīzes situācijai. Mēs caur padomi to varam darīt, lai arī uzņēmums paskatās, kur ko varam samazināt, un pateikt to regulatoram. Taču faktiskās izmaksas regulators atstās; mēs varam darboties tikai ar attīstības naudu, ko varam atmaksāt vai ieguldīt trasēs. Ņemot vērā iedzīvotāju maksātspēju, pieļauju, ka starpību varētu atmaksāt – nevis fiziski atdodot naudu, bet, izdarot pārrēķinu. Pieļauju, ka tā varētu lemt regulators. Bet, kurš var pateikt, kādi būs laika apstākļi februārī? Un kāds būs galarezultāts sezonas beigās?

Vai nevar tarifu samazināt ātrāk?

U. Eglītis:

– Ja ņemam vērā iedzīvotāju maksātspēju, kas noteikti paliks vēl sliktāka, vai nebūtu loģiski uzreiz iesniegt sabiedrisko pakalpojumu regulatoram provizoriskas izmaksas un jau tagad domāt par tarifa samazinājumu?

J. Šulcs, J. Kancāns:

– Bet mēs jau to darām.

U. Eglītis:

– Runājām, ka faktiskās izmaksas rēķinās vasarā, kad noslēgsies apkures sezona. Bet iedzīvotājiem tas nozīmē, ka jāciešas vēl vismaz četri mēneši un jāmaksā pēc šī paša tarifa. Un tikai tad, iespējams, kaut ko atgriezīs. Ja redzam, kāda ir situācija, varbūt par to jādomā tagad?

J. Šulcs:

– Kā jau teicām, no 1. marta tarifs mainīsies par algas samazinājuma daļu.

U. Eglītis:

– Es visu saprotu. Un satraucos ne jau tāpēc, ka man ir naids pret «Tukuma siltumu», bet tāpēc, ka kopējais maksājums par dzīvokli iespaido visus maksājumus. Ja iedzīvotājs nevarēs samaksāt par dzīvokli, viņš paliks parādā visiem uzņēmumiem. Šobrīd, kā jau teicu, apkures maksas īpatsvars maksājumā ir vislielākais. Paldies Dievam, cilvēki vēl var samaksāt, acīmredzot, viņiem ir iekrāti līdzekļi vai viņi savelk jostas, bet drīz vadzis lūzīs un daudzi nevarēs samaksāt. Un tad mēs atkal te sēdēsim un runāsim, ko darīt.

J. Šulcs:

– Proporcionāli pieauguši visi maksājumi; varbūt sava daļa jāsamazina katram, arī apsaimniekotājam?

U. Eglītis:

– Par to nav runas, protams.

J. Šulcs:

– Problēma ir tā, ka siltuma īpatsvars maksājumos ir vislielākais, tāpēc to arī vairāk redz, taču PVN pieaugums no jaunā gada skāros visus maksājumus.

– Bet neviena tarifa kāpums gada laikā nebija 65%, turklāt pērn tarifs audzis divreiz.

Ja logi un durvis vaļā, siltums iet ārā

– Šī gada janvārī, salīdzinot ar pagājušo, siltummezgli vairāk regulēti un mazāk tērēts. Taču, salīdzinot ar 2005. gada janvāri, vienalga tērēts vairāk. Ko darīt, lai patēriņš samazinātos?

U. Eglītis:

– Temperatūru mājā regulē automātiskais siltummezgls, taču efektīgāks šis darbs ir tad, ja ēkas energopārvaldnieks operatīvāk pamaina temperatūru. Gandrīz visās mājas, kurās ir energopārvaldnieki, ir daudz mazāks siltuma patēriņš, tāpēc aicinu iedzīvotājus būt aktīvākiem un taupīt siltumu savā mājā. Taupīt siltumu var arī, ja siltina mājas gala sienas, ko daudzviet esam jau izdarījuši un tur siltuma patēriņš ir samazinājies. Ja mēs runājam par gadījumu, kuru jūs pieminējāt, ka cilvēks ņēmis kredītu, izremontējis dzīvokli, bet vienalga daudz maksā, tad problēma tā, ka blakus dzīvojošie iedzīvotāji nav izdarījuši to pašu. Bet apkures maksu jau rēķina visiem vienādi. Ja cilvēks veicis uzlabojumus savā dzīvoklī, viņš uzlabojis savu īpašumu, palielinājis dzīvokļa vērtību un ieguvis komfortu. Savādāku maksu var iegūt vien tad, ja visa māja taupīs – ar energopārvaldnieka aktīvu darbu. Bet ļoti bieži redzam – ārdurvis vaļā, logi vaļā un siltums aizplūst. Kad saņem rēķinus, prasa, kāpēc tie ir tik lieli, bet, ja iedzīvotāji tā uzvedas, tad atbilstoši arī jāmaksā.

J. Kancāns:

– Pēdējā laikā vairāki cilvēki izteikuši vēlmi iesaistīties regulēšanā.

J. Šulcs:

– Tā ir runga ar diviem galiem. Slavenajā mājā Dārzniecības ielā 3 patēriņš ir mazāks par vidējo 1,14 Ls/m², taču vairāki cilvēki sūdzas, ka salst. Ja domā ekonomiski, viss ir pareizi, bet kāds domā tā – ja maksāju, tad gribu siltumu.

Kopā dzīvo, kopā maksā

J. Kancāns:

– Daudz cilvēku zvana un vaicā, vai ir iespējams uzlikt siltuma skaitītāju dzīvoklī.

– Tātad – vai ir tāda iespēja?

U. Eglītis:

– Teorētiski tas ir iespējams, bet praktiski, manuprāt, nav. Ir vairāki faktori, kas jāņem vērā. Piemēram, kā noteiks to siltuma daudzumu, ko viens dzīvoklis saņem no blakus esošā caur sienām, kas iziet caur stāvvadiem, kā norēķināsies par siltumu koplietošanas telpās? Šos daudzumus nav tik vienkārši noteikt, turklāt katru mēnesi tie ir atšķirīgi. Lai kā censtos, mēs nenonāksim pie pareiza apkures maksas aprēķina. Ja dzīvojam daudzdzīvokļu mājā ar centralizētu apkuri, jārēķinās, ka šajā mājā apkure ir tieši tāda un ne savādāka.

– Vai ir iespējams atteikties no apkures vispār?

– Cilvēks nevar atteikties no siltuma un nemaksāt neko, lai viņa vietā maksātu cits. Tāda ideja pat pastāvēt nedrīkst. Neviens taču nevar pateikt, cik liela būs tā siltuma daļa, kas neatkarīgi no visa cita būs jāmaksā – par siltumu caur sienām, no stāvvadiem un koplietošanas telpās. Ja kāds to var pateikt, viss kārtībā.

J. Šulcs:
– Tāds pats strīds ir par karsto ūdeni. Daži cilvēki uzskata, ka tiem, kas šo ūdeni saņem, jāsedz visas izmaksas, bet siltums no stāvvadiem nonāk visos dzīvokļos. Un tad jāvaicā, vai tas viss ietekmē mājas temperatūru? Protams, ietekmē. Ja ļautu kādam daudzdzīvokļu mājā atslēgties, tas radītu haosu.

A. Fridrihsons:

– 90. gados Rīgas iedzīvotājiem ļāva atslēgties no centralizētās apkures ar nosacījumiem, kas īrniekam jāievēro. Taču pēc masveidīgiem degšanas gadījumiem šādu iespēju liedza.

J. Kancāns:

– Mazās mājas Meža ielā 5, 7 un 9 no apkures atteicās, jo tur bija krāsnis, bet Baložu iela 10, kur bija sava katlu māja, paši izteica vēlmi pieslēgties atpakaļ.

Jo mazāk patērētāju, jo dārgāk jāmaksā

– Vai iespējams atsevišķai daudzdzīvokļu mājai ierīkot tādu pašu katlu māju kā Smārdes ielā?

J. Šulcs:

– Smārdes ielā tas bija jādara piespiedu kārtā, jo a/s «Latvenergo» atteicās katlu māju uzturēt un ekspluatēt. Meklējām ekonomiskāko variantu un nonācām pie risinājuma, ka gāze ir vislētākā. Reālā maksa ir no 1,60 Ls/m² līdz 2 Ls/m², taču šajā summā nav iekļauta iepriekš paredzēta kredītu atmaksa. Lai nenonāktu bezizejā, no februāra arī šīs ielas mājām ir vienotais SIA «Tukuma siltuma» tarifs, lai šos cilvēkus vairāk nemocītu. Dzīvē pierādīja, ka reāli jāmaksā divreiz vairāk. Protams, arī šajās mājās ir siltuma skaitītāji, kas uzskaita patērēto.

Bet secinājums ir viens – jo mazāks apjoms katlu mājai tiek pieslēgts, jo izmaksas ir augstākas un siltums izmaksā dārgāk. Ja kāds vēlas, var parēķināt, kādas ir vienas megavatstundas ražošanas izmaksas, ja zināms, ka tam nepieciešamais kurināmā daudzums ir šāds: malka – 1 m³, šķelda – 1,7 līdz 2 m³, granulas – 200 kg, krāšņu kurināmais – 100 kg, elektrība – 1000 līdz 1020 kW. Vēl jāpieskaita izmaksas par katliem, pārvadiem utt. Un tad var izrēķināt, cik izmaksā šāda apkures ierīkošana.

Vispirms jāsakārto apkures sistēma

– Tātad atliek vien taupīt un siltināt.

J. Kancāns;
– Latvijas bankas prezidents pat skolā, kurā nesen uzstājās, runāja par māju siltināšanu.

– Bet kurš tagad var atļauties ņemt kredītu siltināšanai?!

J. Šulcs:

– Tieši otrādi. Tieši šajā laikā atveras Eiropas struktūrfondi un būs pieejami līdzekļi māju siltināšanai, tikai iedzīvotājiem pašiem jāveido biedrības, lai tos piesaistītu. Mēs gatavojamies siltināt sociālo māju, bet nevaram to darīt ar pārējām. Arī apsaimniekotāji noteikti nebūs tie, kuri iedzīvotāju vārdā ņems kredītu, vēl jo vairāk tāpēc, ka apsaimniekošana viņiem ir komercdarbība.

U. Eglītis:

– Piedaloties dažādu speciālistu rīkotajās sanāksmēs, ticis teikts, ka iegūtais efekts nav tik fantastisks, kā to teorētiski pasniedz. Un teorētiski viss skan jauki un skaisti – ņemiet kredītus, siltiniet mājas, būs mazāk jāmaksā. Bet, ja sasummē šos maksājumus, iznāk tas pats. Tāpēc tas drusku ir tāds mīts, ka, visu nosiltinot, būs liels efekts. Jādomā, daudz lielāku labumu iegūtu, ja caur logiem un durvīm siltums neaizplūstu.

J. Šulcs:

– Bet, ja māja vienotos un nomainītu kaut vai tikai radiatorus, lai tie būtu vienādi un regulējami, efekts būtu.

U. Eglītis:

– Būs pretruna. Maksās tā kā tā visi vienādi. Dažs vienalga neaiztaisīs radiatoru, bet attaisīs logu, un viss labums vējā.

I. Kanberga:

– Mana pieredze, ka galvenais ir sakārtot apkures sistēmu un tad var uzlikt speciālas ierīces, kuras uzskaita noteiktas vienības nevis megavatus. Tad cilvēks ir ieinteresēts sakārtot dzīvokli un nepatērēt vairāk.

U. Eglītis:

– Šī sistēma izmaina patērētā siltuma uzskaiti, bet tad jāmaina pilnīgi visa iekšējā siltuma padeves sistēma, radiatoriem jāuzliek uzskaites iekārtas. Kopējo patēriņu dala patstāvīgajā un mainīgajā un tā var izrēķināt siltuma patēriņu dzīvoklim, bet… Mums ir cilvēki izgudrotāji, kas, fiziski ietekmējot, māk apiet skaitītājus.

A. Fridrihsons:

– Arī šai sistēmai ir nepilnība. Cilvēks var divas istabas no sistēmas atslēgt un tad kaimiņi samaksās par visu.

– Vai ir iespējams zināt, cik šāda sistēma izmaksātu vienai mājai?

U. Eglītis:

– Problēma ir cita – daudzi dzīvokļu īpašnieki radiatorus jau ir nomainījuši un viņi vairs nebūs gatavi kaut ko ieguldīt. Es uzskatu, ka jārīkojas tāpat kā līdz šim – jāmaina logi un radiatori. Nav tā, ka neviens neko nedara. Mums tikai vajag piepalīdzēt – ar atlaidēm par logu nomaiņu, arī radiatorus mainām par uzņēmuma līdzekļiem, atliek tikai nopirkt pašus radiatorus un materiālus.

– Jūs palīdzat arī privāto dzīvokļu saimniekiem?

– Jā.

– Un cilvēks var iet pie jums un uzzināt, kas jādara?

– Kārtība ir šāda: cilvēks raksta iesniegumu, kurā norāda problēmu; tad norīkojam komisiju, kas novērtē darāmos darbus. Ja secinām, ka tiešām jāmaina radiators, pēc apkures sezonas beigām vai citā brīdī, kad var atslēgt stāvvadu, to izdarām. Bet noteiktais ceļš ir jāiet visiem.

J. Šulcs:

– Jāatgādina, ka radiatori jāmaina tikai saskaņojot ar apsaimniekotāju un nekā citādi.

I. Kanberga:

– Jūs sakāt – jāsaskaņo ar apsaimniekotāju, bet apsaimniekotājs nav projektētājs. Daudziem vēl ir čuguna radiatori un viņi vēlas zināt, ko lai dara. Labi, ja projekts, bet parasti tāda nav… Turklāt jaunajiem radiatoriem pretestība ir daudz lielāka, tā ka sistēma vienalga tiek izjaukta un ne par kādu regulēšanu nevar pat runāt.

U. Eglītis:

– Ikdienā saskaroties ar šiem darbiem, santehniķi zina, kādam jābūt radiatora pieslēgumam, lai neizjauktu apkures sistēmu. Protams, priekšrocība ir jaunizbūvētajām mājām, kur visas sistēmas ir jaunas un kur līdz ar to arī patēriņš ir mazāks.