Spītējot ledainajam vējam, kas pat pavasara saulītei neļāva sasildīt talcinieku salīkušās muguras, tukumnieki sestdien, 18. aprīlī, ar melniem (arī ar baltiem) maisiem rokās čakli sakopa pilsētas piegružotākās vietas. Cits par savu darba lauku izvēlējās piemājas zaļo zonu, cits – tuvējo mežiņu vai iecienītāko pastaigu vietu, bet visi kopā atkal jau pārliecinājās, ka cilvēki brīžam tomēr ir ļoti… ne jau nu cūcīgi (jo kādēļ, gan cūkas te iejaukt?), bet gan cilvēciski netīrīgi!
Ir ko strādāt
Jau īsi pirms 10.00, kas bija Lielās talkas oficiālais starta laiks, Tukuma lielveikalos pie sava talcinieka komplekta – maisa un cimdu pāra – klāt tik bija sarežģīti. Tas gan sestdienas pircēju, gan talcinieku paaugstinātās aktivitātes dēļ. Arī būvmateriālu veikalos šajā dienā galvenais pirkums bijis tieši milzīgie atkritumu maisi un kārtīgi darba cimdi.
Pirmos darbīgos tukumniekus maršrutā Jauntukums-pilsētas centrs, sastopam jau puskalnā, netālu no pienotavas, kur Strautmaņu ģimenes apkārtnes sakopšanas plāni ir vērienīgi – pēc grāvmalu attīrīšanas no dažādiem sadzīves atkritumiem, mēģināšot ķerties klāt arī Rūpniecības ielai, kur nekāda sakopšana nav notikusi jau gadu gadiem. "Ja pagājušogad šajā ceļu posmā īpaši daudz bija izmestu plastmasas pudeļu, kā arī vīrs savāca veselu kravu ar dažnedažādiem dzelžiem, tad šogad jāuzmanās, jo te samētāts daudz stiklu," stāsta Ilze, kas, stumjot ratiņos jaunāko ģimenes atvasi Katrīnu, talko gar pašu ceļmalu. Tētis lietai piegājis pavisam nopietni un ar cilvēku sastrādāto drazu piepildījis jau vairākus maisus. Abi dēli gan devušies uz Melnezeru, kur jāpilda kāds uzdevums jaunsargu rindās, iespējams, arī talkā jādodas. "Cilvēki taču lielākoties zina, ka šodien Lielā talka, tomēr tāpat svaigi kā paspējuši kaut ko izmest pa savu automašīnu logiem. Šorīt pat atradām vairākas kafijas krūzītes un trauku ar marinētām siļķēm," stāsta Ilze Strautmane, bet atzīst, ka šoreiz te esot it kā tīrāks. Bet drīzāk jau nevis cilvēki kļuvuši kārtīgāki, bet gan tas noticis nopietnās tīrīšanas dēļ iepriekšējā Lielajā talkā! Kā novērojam jau vēlāk – pēcpusdienā, čaklajai Strautmaņu ģimenei pievienojās arī citi talcinieki.
Būdiņa…mīlas priekiem
Pie Melnezera sastopam vīrus, kas šeit ne tikai regulāri paši trenējas, bet arī sakopj apkārtni un pie reizes pieskata citus dabas baudītājus un ezera veldzes kārotājus. Arī talkas dienā visi kopā sanākuši un spriež, kā ko labāk iekārtot, kādi vēl darbi pie Melnezera veicami. Cīņa ar atkritumiem, kā atzīst Vladimirs Klagišs, kas vasaras sezonā mēdz pieskatīt peldētājus, ir jau pierasta lieta, taču tagad galvenā rūpe esot a/s «Latvijas Valsts meži» plānotā koku izciršana. "Viņi, šķiet, vēlas, lai no Melnezera tā – caur priedītēm – varētu Milzkalni saskatīt!?" sašutumā spriež vīri. Saprotot, ka tā ir naudas lieta, tomēr solīja darīt visu, lai nepieļautu šīs iecienītās tukumnieku atpūtas vietas izpostīšanu, kas nodēvēta par "sakārtošanu". Vēl puspajokam V. Klagišs pastāsta, ka pie ezera vajagot uzcelt speciālu būdiņu mīlas priekiem, citādi tukumnieki slapstoties pa krūmiem un tur pametot izlietotu aprīkojumu. Arī viena no talcieniecēm Ilona Andersone atzīst, ka atradumi mežā esot visai pārsteidzoši: "Gribot negribot, jāsāk domāt, ka sievietes ir īpaši cūcīgas, jo savācām krūšturus, higiēnas priekšmetus, izlietotus prezervatīvus!" Viņa ar dēliņu Ralfu un draudzeni Sandru Melnezeru kā talkošanas vietu izvēlējušies tieši tādēļ, ka šī esot visiemīļotākā pastaigu vieta. Apkopojot pie Melnezera redzēto, jāteic, ka Lielās talkas dienā tur neredzēja kādus masveida talkotāju uzplūdus, tādi bijuši iepriekšējās dienās, toties sestdien vairākās šī meža vietās talkoja tieši ģimenes, kas, atbraukušas automašīnās maisiem rokās "izķemmēja" pamatīgas teritorijas un savāca pamatīgus maisus drazas. Kas interesanti – dažādu otrreizējās pārstrādes atkritumu (plastmasas un stiklu) – visvairāk bija tieši maršrutā ap tik iecienītajiem un pat par svētiem dēvētajiem avotiņiem…
Līdz pastkastītei netika
Veļķos talkotāju īpaši daudz, jo katrs jau grib, lai viņa piemājas mežiņš būtu tīrāks par tīru. Caur kokiem daudzviet vējš plosa ugunskuru dūmus, kuros sadeg ne tikai savāktie dedzināmie atkritumi, bet arī pērnās lapas un sakritušie zari. Kaimiņbērni – Kaspars, Ineta, Lāsma Grīnbergi un Mārtiņš Karlsons – ugunī svilina tikko mežā atrastās reklāmas avīžu kaudzes, kas tā arī nav nokļuvušas līdz pastkastītēm, bet atstātas pūšanai mežā. Uguni iekūrusi Geidānu ģimene. Anita Geidāne stāsta, ka te jau tā ierasts – apkārtni vismaz reizi gadā sakopt. "Tur, tālāk, ir arī volejbola laukums, kuru jaunieši solās sakārtot pēcpusdienā. Tā teikt – paši piegružo, bet paši arī protas aiz sevis savākt!" Šogad esot kārtīgāk, tomēr ir vietas, kas tā aizaugušas, ka neviens no kaimiņiem vēl neesot uzdrošinājies ķertie klāt pie to sakopšanas.
***
Cilvēkus ar maisiem, cimdiem rokās un darbīgu stāju un sejas izteiksmi manām vēl daudzviet Tukuma apkārtnē. Un priecē apziņa, ka kaut uz brīdi, bet tomēr te kļuvis tīrāks un diez vai tam, kas reiz tik piemēsloto mežu redzējis, vēl reizi celsies roka atkritumus zemē mest!
