Tukumā viesojas Imants Ziedonis

Imants Ziedonis šodien 28. septembrī, atbrauca uz Tukumu. Tautas Dzejniekam savas jaunības pilsēta mīļa. Laiku pa laikam prātā iekrīt un kājās ar'. Imantam līdzās draudzene, Nacionālās kultūras padomes vadītāja Sarmīte Ēlerte, un – aidā. Ceļš uz Tukumu dzejniekam allaž vieds.

Pirmā pietura – domē, kur tikšanās ar novada priekšsēdētāju Juri Šulcu, domes darbiniekiem, kas par kultūru, pilsētas zaļo rotu atbildīgi. Funktieris gaužām vienkāršs: sendienās Tukums bija rožu un arīdzan ķiršu pilsēta. Pilsēta pavasaros grima ķiršziedu kupenās. Vajadzētu jaunu ķiršu dārzu iestādīt. Teju katram kociņam kūmās kāds Tukumā labi zināms kultūras darbinieks, tautas iemīlēts darbonis būtu. Dzejnieks jau sarunājis ar grupas «Prāta Vētra» puišiem, lūk, viņi ar' būtu gatavi lāpstu pacilāt un pēc tam visi kopā padziedāt, lai dārzi līgojas.
Dzejnieka ideja radās pavasarī, laikā, kad viņš Tukuma bibliotēkā viesojās un savpilsētu lūkoja no grāmatu krātuves balkona. Domē, protams, gadījās dzirdīgas ausis, un nu ideju skices dzejniekam priekšā uz galda. Ainavu arhitektes Maijas Fogeles zīmētas, aprēķinātas. Ķiršu dārzs varētu atrasties apstādījuma vietā – Rīgas un Mazās dzelzceļa ielas krustojumā.
Tur nu bija Dzejnieka viesošanās otrā pietura. I. Ziedonis atzina vietu par labu esam. Vaicāja, vai tikai labi skanēs, kad «Prāta Vētra» dziedās?! "Labi skanēs. Kalns skaņu atbalsos tā, ka Rīgā un vēl tālāk dzirdēs," atbalss no kalna teica priekšā.
Trešā pietura – rajons, kur dzīvoja mākslinieks Ansis Artums – vietas, kur tik trakoti pavasaros kastaņu sveces ziedēja. Gluži kā mākslinieka gleznās. Kopā izbraukājām to pusi krustu šķērsu. Veco koku vairs savās vietās nav. Koks arī nav mūžīgs, bet kastaņi mētājas visapkārt. Izaugs, būs jauni koki.
Ceturtā pietura – Tukuma Mākslas muzejs Harmonijas ielā. I. Ziedonis gribēja vēlreiz redzēt Tukuma ķiršu dārzus un kastaņu sveces mākslinieka A. Artuma gleznās. Muzeja darbinieki pa kāpņu lokiem nesa gleznas lejā no glabātavas. "Jaunais dārzs akurāt tāds kā bildēs lai būtu," strikti noteica Tautas Dzejnieks. "Tieši tā. Citādi viņi – ķirši – Tukumā nemaz neaug!" – tā atbildīgie darbinieki.
Piektā pietura – dzejnieka skola – E. Birznieka-Upīša pamatskola. Dzejnieks pabija savā klasē, kas nu ir mūzikas kabinets. Bērni dziesmu nodziedāja. Zāli, kur pats ballējies, I. Ziedonis aplūkoja. Bērni pa varītēm pa durvīm spraucās. Padzirdējuši – Dzejnieks taču mūsējais! Mazā Lelde kopā ar dzejnieku nofotografējās, un tad jau arī maisam gals bija vaļā.
Nepietura – kaut kur pa vidam visam braucienam un gājienam dzejnieks ieteicās, ka viņš, kamēr vēl dzīvs, gribētu tos dārzus redzēt. Un tad tukumnieki apgalvoja, ka dārzi nekad nebūs gana pieauguši. Viens, otrs, trešais un daudz dārzu.