Rajona padomes kultūras un izglītības komitejas sēdē 21. janvārī tika izskatīta Tukuma muzeja darbības un attīstības stratēģija 2009. līdz 2013. gadam. Tajā teikts, ka muzejs veido liecību krājumu par rajona kultūrvidi un vēsturi un informē par to sabiedrību. Jau pēc sēdes muzeja direktorei Agritai Ozolai vaicājām, kas pēdējos piecos gados padarīts un kādi darbi plānoti nākotnē. Jāpiebilst, ka 3. februārī muzeju apskatīs akreditācijas komisija.
Akreditācija liek izvērtēt padarīto
– Ko vērtēs akreditācijā?
– Akreditācijā kompetenta ekspertu komisija – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Guna Resnais, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš un Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne – vērtēs muzeju pēc stratēģiskajiem dokumentiem, lai pārliecinātos, vai tas ir ilgtspējīgs. Akreditācija ir nepieciešama, lai, kā to paredz normatīvie dokumenti, mēs varētu saņemt valsts un pašvaldības finansējumu.
– Cik lielā mērā tas ir formāli?
– Pilnīgi nemaz. Tas ir ļoti nopietni. Mēs izstrādājam pašvērtējumu, kurā pēc dažādām metodēm analizējam visas muzeja darba jomas. Mēģinām saprast, kas ar muzeju piecos gados ir noticis, kādi ir darba rezultāti un ko varam darīt turpmāk. Komisija dokumentus vispirms izvērtē, tad muzeja apmeklējumā precizē neskaidro un visbeidzot Latvijas muzeju padomei iesniedz atzinumu.
– Vai muzeju vērtē pēc apmeklētāju skaita? Savā pašnovērtējumā rakstāt, ka 2004. gadā bijuši 36 000, bet pērn – 33 000 cilvēku. Tātad apmeklētāju skaits sarūk?
– Lai gan tas nav noteicošais, vispār šos skaitļus vērtē. Tomēr zināms, ka tie svārstās un ir atkarīgi no tā, vai bijusi lielā konference, vai plašāka izstāde ar starptautisku rezonansi utt. Redzam arī, ka vienu gadu apmeklētāju skaits lielāks ir galerijā «Durvis», citu gadu – Durbē.
– Tātad veiksmīgs mārketinga solis var palielināt apmeklētāju skaitu?
– Lielā mērā. Mēs gan nevaram konkurēt ar Rundāles pili, Turaidas muzejrezervātu vai Brīvdabas muzeju, bet esam vieni no apmeklētākajiem. Tendence ir tāda, ka mazāk ir grupu braucēju, kurus izrauj cauri muzejam, gribi vai negribi, bet vairāk ir individuālo apmeklētāju, ģimenes, draugu grupas, kas īpaši grib apskatīt Durbi. Kopējā tūrisma tirgū muzejus gan īpaši nereklamē, vairāk akcentē aktīvo atpūtu, dažādus hepeningus, viegla rakstura pasākumus. Durbe ir nopietni veidots muzejs, atšķirīgs, tālāks no dažādiem tingeltangeļiem.
– Bet nenoliegsiet, ka tieši caur pasākumiem – Mākslas dienām, Muzeju nakti, talkām – cilvēki ir iepazinuši arī Durbi?
– Protams. Necenšamies piedāvāt tikai nopietno, bet, ja tas ir nopietni – kā pagājušā gada konference, tad tie ir pasākumi interesentiem. Protams, cilvēku intereses ir ļoti dažādas, tāpat kā mūsu iespējas – nevaram uzņemt lielu konferenču dalībniekus uz vairākām dienām ar dzīvošanu un ēšanu.
Par to, kas esam – jātiek skaidrībā
A. Ozola:
– Kolēģi no citiem muzejiem kādreiz izteikuši varbūt ne gluži aizrādījumu, bet … saukuši mūs par tādu viskas muzeju, vaicājot, kas tad īsti esam. Arī mums pašiem licies, ka tas skaidri jādefinē. Domājam, ka esam reģionālas nozīmes muzejs, jo viss, ko darām, ir tipiski vismaz Ziemeļkurzemei, ja ne visai Kurzemei, bet saistībā ar Durbi – tipisks Austrumbaltijai. Ziemeļkurzemes atspoguļojums redzams Pastariņa muzejā un praktiski arī audēju darbnīcā. Audējas ir sasparojušās, viņām radīti labi apstākļi, savukārt viņas pašas rada lieliskas idejas, no kurām viena ir arvien plašāk pētīt Tukuma apkārtnes senās tradīcijas, tostarp tautas tērpa darināšanu. Ir iecerēta arī izstāde, jo mums ir paliela audēju darināta kolekcija.
– Katra muzeja izstāde ir gan notikumus, gan pārsteigums, īpaši tās, kas pilsētas svētkos veras Pils tornī. Vai domāts par šī gada izstādi?
– Top izstāde, kurai ir iesauka – «X pilsēta». Mēs runāsim par neievērojamo un nezināmo, piemēram, tehniskajām komunikācijām – ūdeni, elektrību, sakariem. Vienojāmies, ka vairāk akcentēsim pagājušā gadsimta 50. gadus. Šeit mums jāaicina talkā iedzīvotājus – mums ir maz materiālu par šo laiku, bet vajadzētu – kleitas, somiņas, citus priekšmetus, kas tam laikam raksturīgi un no kuriem varētu atlasīt vērtīgāko izstādei, bet vienkāršākās lietas izmantot pedagoģiskajām programmām, jo par omīšu laiku bērni nereti nekā nezina. Tolaik, piemēram, visā ielā bija viens televizors… Protams, noderētu arī fotogrāfijas.
Plānotais gandrīz izpildījies
– Kuri bijuši lielākie piecos gados izdarītie darbi?
– Nobeigumam tuvojas visas Durbes pils nodošana ekspluatācijā. Tad gan būs svētki, gan mazs pārsteigums, tikai nezinām, cik lielu to ekonomiskā situācija atļaus. 2004. gadā apstiprinātajā muzeja 10 gadu plānā ierakstījām, ka meklēsim vēsturiskos objektus un pārvedīsim uz Pastariņa muzeju, tāpat rakstījām, ka turpat jārestaurē dzīvojamā māja. Ar lielu lepnumu varu teikt, ka pirti pavisam drīz ceram nodot ekspluatācijā, bet dzīvojamo māju gribam pabeigt līdz Muzeju naktij. Ekspozīcija tiks iekārtota nākamgad, bet izstāde būs.
– Man šķiet, ka muzejs vienmēr pratis iegrozīties un krīzes situācijas pārdzīvojis diezgan mierīgi.
– Kultūras cilvēkiem nekad nav bijusi iespēja visu darīt ļoti diži un brīvi. Kurš gan vēl labāk par mums zina, cik santīmiņi ir maziņi un cik bieži jāskaita… Iespējams, tāpēc mākam dzīvot racionāli. Labi apzināmies, ka, pateicoties domes un rajona padomes atbalstam, nevaram kliegt un brēkt. Taču arī paši gribam būt aktīvāki un vairāk brauksim ārā no muzeja – uz skolām, bibliotēkām. Turklāt piedāvājam lētu, interesantu un izzinošu atpūtu, piemēram, šobrīd: Jura Siliņa fantastiski krāsaino gleznu izstādi izstāžu zālē vai Rucavas cimdus audēju darbnīcā. Elpa aizraujas no domas vien, ka apskatāms 200 gadus vecs cimdu pāris, kas saglabājies nevis kaut kur muzejā, bet mājās.
– Atgriežoties pie piecu gadu darba. Ko neizdevās paveikt?
– Mums neizdevās uzcelt Vāgūža ēku, kurā bija plānots izveidot reģionālu restaurācijas centru. Rajona padome piekrita, ka projektu paturam, arī no Kultūras ministrijas nav nākušas vēsmas, ka no tā jāatsakās. Saprotam, ka uz gadiem tas jāatliek, taču tas ir ļoti vajadzīgs, jo muzeju krājumi ir nerestaurēti. Mūsu muzeja prioritāte ir ekspozīcijā nolikt tikai restaurētus priekšmetus, savukārt izstādē «Latvietis un viņa kungs» var redzēt, kāds izskatās nesakopts priekšmets. Otra lieta – esam virzījuši mācīties paši savus cilvēkus. Piemēram, Līga Dravniece ir kļuvusi par profesionālu papīra restauratori.
Vajag vairāk kustēties
– Kur saredzat savu vietu pēc pašvaldību reformas?
– Novados. Arī rajona padome dažādos kontekstos lēmusi, ka muzejs netiek dalīts. Protams, aktuāls jautājumus – ko darīt ar šo lielo veselumu, jo mūsu muzejs ir viens no lielākajiem pašvaldību muzejiem Latvijā, turklāt arī dārgs -budžets ir Ls 400 000. Bet, ja ar sirds asinīm viss ir tapis, īpaši Durbe, turklāt ar vietējo naudu un tikai ar nelielu Kultūrkapitāla fonda finansējumu un sēklas naudu no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, – tad kāpēc kādam to visu atdot?
– Vai nav bažas, ka grūtajos laikos kāds gribētu, lai kļūstat par aktīviem naudas pelnītājiem, malā noliekot zinātnisko darbu, izpēti?
– Mēs neprotestētu, ja kāds teiktu, ka mums vajag vēl aktīvāk stāstīt un rādīt, bet tas gan jāsaprot, ka esam muzejs un strādāsim muzejiskā laukā. Nevaram rīkot kāzas un banketus, jo tad jāpārkvalificējas; lai darbu darītu profesionāli, tas ir jāmāk.
– Vai esat gatavi tik dramatiskai situācijai, ka nebūs runas par pētīšanu, bet tikai par nosargāšanu?
– Mums ir plāni dažādām situācijām. Šo laiku, kad nav un tik drīz nebūs projektu, vairāk veltīsim pētījumiem, programmām, plānošanai. Darīsim to, kas nemaksā naudu, bet prasa laiku. Tāpēc tāds balzams dvēselei ir ideja par pilnīgi jaunu projektu «Tukumnieku māja», kurā ir daudz pētniecisku uzdevumu, kas saistīti ar restaurāciju, mākslu utt. – iespēja sabalansēt gan izdzīvošanu, gan sapņošanu.
