Sava ceļa gājējs, vientuļnieks, nesaprasts un citāds; tas, kurš vienmēr vēlējies "gleznot emocijas, ne lietas, ne apgaismojuma efektus, ne ekspresīvas sajūtas, bet izjūtas, un tās ir emocijas." Šos vārdus pats par sevi 1983. gadā dienasgrāmatā rakstījis Tukuma mākslinieks Leonīds Āriņš. Šodien mākslinieku atceramies viņa 105. dzimšanas dienā.
Pat ja neko daudz nezinātu par L. Āriņa kā mākslinieka gaitām, ar vairākiem lieliem darbiem viņš mūsu pilsētas vēstures lappusēs ierakstīts uz mūžu – pirmkārt un galvenokārt par to, ka Tukumā izveidoja mākslas muzeju, otrkārt, ka kopā ar gleznotājiem Ansi Artumu un Kārli Neili radīja Tukuma gleznotāju grupu un tā saucamo Tukuma skolu glezniecībā.
Kā savā grāmatā par L. Āriņu rakstījusi mākslas zinātniece Gundega Cēbere, L. Āriņš dzimis 1907. gada 8. aprīlī Rīgā, bērnību aizvadījis Lubānas pusē, kur sācis interesēties par mūziku un zīmēšanu. Kad Tukums kļūst par Āriņu ģimenes mājām, L. Āriņš piedalās pirmajās izstādēs Tukuma vidusskolā – kopā ar vēlākajiem draugiem Artumu un Neili. 1925. gadā L. Āriņš iestājas Mākslas akadēmijā, kuru pabeidz pēc gariem pārdomu un meklējumu gadiem. Pēc akadēmijas piedalās izstādēs; Āriņa, Neiļa un Artuma gleznās redzamo monumentālismu, eksperimentālismu un krāsu tā laika prese nosauc par Tukuma skolu. L. Āriņa ieguldījums tajā ir ne vien darbi, bet izcilās zināšanas par pasaules mākslu, tostarp franču, kas visu mūžu bijusi viņa iedvesmas avots. 1935. gadā L. Āriņš nopietni pieķeras mākslinieka Pāvila Štelmahera izteiktajai idejai, ka Tukumā vajadzīgs mākslas muzejs, nosaucot to par "sākumu nemirstīgai gadsimtu lietai". Topošā muzeja kolekcijai viņš atvēl 15 paša pirktus vai iemainītus kolēģu darbus, bet līdz 1940. gadam viņam izdodas pierunāt daudzus Latvijas māksliniekus ziedot savus darbus, līdz krājumā ir 169 darbi. Kara laikā L. Āriņš un K. Neilis lielāko daļu kolekcijas izglābj; L. Āriņš kā muzeja direktors to cenšas nosargāt arī padomju represiju laikā, par ko 1953. gadā viņam amats muzejā jāatstāj. Darba gaitas pēc tam mākslinieks turpina Tukuma 1. vidusskolā, kur līdz 1968. gadam strādā par skolotāju.
L. Āriņa gleznotāja mūžs bijis darbu bagāts, tiesa, tikai mūža otrajā pusē meistars atļaujas teikt, ka "iestājies brieduma, īstas radīšanas periods." Tieši tad – 70. un 80. gados – arī sabiedrība Āriņu bija sākusi saprast; viņa veikums apskatāms vairākās lielās izstādēs Rīgā, Tukumā, Valmierā. Mākslinieka meita Monika Bērzs-Bērziņa atceras, ka tēvs mēdzis teikt, ka piedzimis 50 gadus par agru, tāpēc viņa māksla bijusi "retiem tuva; nesaprasta." To viņš ļoti pārdzīvojis, taču turpinājis strādāt pat ļoti trūcīgos apstākļos. Un daudz lasījis – par visdažādākajām tēmām. "Tēvs bija inteliģents, ļoti zinošs un bezgala izglītots; viņš bija ļoti vērīgs un ļoti labsirdīgs," jubilejas priekšvakarā atceras M. Bērzs-Bērziņa. Tas lasāms arī viņa dienasgrāmatās, kuras atklāj nesaudzīgu prasīgumu pret sevi un saviem darbiem. Lai arī nereti noliedzis savu talantu, meistars vienmēr uzskatījis, ka viņam vienmēr bijis "nepieciešami izteikt savu pasaules redzējumu". Un viņa redzējumu mēs varam skatīt tušas zīmējumos, gleznās ar sarkanajiem Kandavas, Sabiles un Apšuciema māju jumtiem, Krimas skatiem, vagām kā ornamentiem, īpašajiem skatiem pa logu un portretiem. "Pārklāju baltu eļļas krāsu. Vidū jūru vairāk, apmales plānāk. Otrreiz nenoturējos un saliku koši zaļus un sarkanus laukumiņus pāris vietās…" Tāds bija Āriņš. Tāds ir Āriņš.
Ar mīļumu atceros savu zīmēšanas skolotāju un viņa lielo mīlestību pret muzeja krājumiem, pie kuriem viņš radināja arī mūs iemīlēt mākslu.