Ceturtdienas, 6. decembra, pēcpusdienā bariņš skolēnu bija sanākuši uz dažādām nodarbībām, taču pirms tām viņiem bija iespēja noklausīsies Anijas Krauzes stāstu par piedzīvojumiem Maķedonijā un iespējām dažāda vecuma jauniešiem iesaistīties projektos ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē.
Kā stāstīja centra vadītāja Dace Laukmane, pats centrs, tāpat kā darbs ar jauniešiem, ir nemitīgā kustībā un mainībā, tāpēc gatavas programmas te neder: “Kāds būs pieprasījums, tam dzīvosim un strādāsim līdzi. Gada laikā mērķis – radīt vietu, kur dažāda vecuma jauniem cilvēkiem pavadīt brīvo laiku, – nav mainījies, tikai pašu kārtības labad ikdienā ieviestas korekcijas, piemēram, izstrādāti iekšējās kārtības noteikumi, lai nebūtu pārpratumu par uzvedību. Taču lielais pluss, ka mūsu darbs notiek kopā – bērni paši vēlas, lai iesaistāmies un visu darām kopā. Gaidot Ziemassvētkus, bērnu spēkiem un skolotājiem piepalīdzot, top rotājumi, kurus var aplūkot ēkas logos.”
Vairāk par centra darbību un attīstību aizvadītā gada laikā lasiet 7. decembra laikrakstā
A kāpēc bērniņiem jāstaigā ar zeķēm, kad tanī pat laikā kaut kāda veca tante var mierīgi iebrist ar saviem ielas apaviem…??? Kur te taisnība?
Ja apavus nomaina, vai notīra, tad arī citi var staigāta ar apaviem. Viss pašu rokās! 🙂