Šodien ar filmas skatīšanos par pirts-dāres pārvešanu no kādas lauku sētas uz Pastariņa muzeju Audēju darbnīcā sākās Tukuma muzeja akreditācija. Tās atklāšanā piedalījās Tukuma pilsētas un rajona pašvaldību pārstāvji, muzeja darbinieki un akreditācijas komisija – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Guna Resnais, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš, Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne, Muzeju valsts pārvaldes priekšnieks Jānis Garjāns un vecākā referente Gundega Dreiblate.
Muzeju valsts pārvaldes priekšnieks Jānis Garjāns stāstīja, ka iepriekšējā akreditācija ar ekspertu viesošanos muzejā notikusi pirms 10 gadiem, bet formālāka – tikai ar dokumentu pārbaudi – pirms pieciem gadiem: "Tukuma muzejs bija īpašs, jo pirms 10 gadiem tas sāka akreditēties pirmais; tagad sācies jau trešais riņķis. Prioritātes šais gados daudz nav mainījušās – jāsaprot, kas notiks nākamajos piecos gados, jādomā par muzeja ilgtspējīgu darbību un jāanalizē resursi. Otra lieta – uzmanības centrā ir mūsu kopīgā bagātība, pašvaldības īpašums, kas ir valstiski nozīmīgs un tas ir nacionālais muzeja krājums, vērtība, ko jūs glabājat. Pērn valsts kontrole analizēja vairākus muzejus un atrada vairākas uzlabojamas lietas." J. Garjāns atzina, ka nākamie pieci gadi būs pārbaudījumu laiks muzejiem. Tāpat uzskata arī akreditācijas komisijas loceklis, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš. Viņš atzina, ka muzeja nozare ir krustcelēs: "Esam strauji, varbūt mazliet ekstensīvi attīstījušies, palikuši lielāki, tērējuši vairāk naudas, taču šobrīd aktuāls ir jautājums – cik šis modelis ir dzīvotspējīgs? Tāpat svarīgi zināt, kas notiks ar muzeju novadu reformas kontekstā. Protams, ir taupības režīms, kas skar mūs visus, taču, iespējams, pēc šīm pārmaiņām būsim vēl stiprāki un vairāk sakārtoti." Tukuma muzeju viņš nosauca par aktīvu muzeju, kas arī nonācis novadu reformas krustcelēs, kad par visu svarīgāk zināt, kas notiks tālāk.
Pēc tikšanās audēju darbnīcā komisija iepazinās ar izstāžu zāli Harmonijas ielā, galeriju «Durvis», Pils torni un Durbes pili, pētīja dokumentus, analizēja muzeja krājumu un runāja ar muzeja darbiniekiem. To, kāds būs komisijas vērtējums, uzzināsim nedēļas vai divu nedēļu laikā.
Muzeji mums ir neaktīvi, vienmēr sūkstas, ka maz apmaksāti, bet varbūt var paši veidot kādus pasākumus, mazliet paplašinātus, iesaistīt cilvēkus. Kāpēc muzejs nevar pelnīt naudu, piem., organizēt pavasara atklāšanu, ar "bufeti", ar kādiem viesmāksliniekiem ar reklāmu. Tā pa vidam-kaut kas mākslai, kaut kas vēderam, kaut kas bērnu priekam un vecāku prātam, kat kas izklaidei. Ļoti vecīgi un klišejiski visos muzejos, arī Tukumā kad aizej, liekas, ka gaida, kad vāksies prom. Nebūs tā, ka izdzīvos, ja tikai rādīs 40 gadus nemainīto ekspozīciju. No vienas puses pašiem žēl, ka maz apmeklē, no otras vīzdegunīgi neaicinās ienākt paskatīties. Grozies kā gribi, arī biznes plāniņš vajadzīgs. Citādi man nenāk ne prātā iet uz to muzeju, ja nav kāda šaura interese, piem., izstāde. Cik man nācies saskarties, skolēni arī saka-apmeklētāji ir tikai traucēklis. Protams, muzeji to noliegs liekulīgā sašutumā.
jā, tā izstāde pils tornī pilnīgs s…ds.. bija žēl tās kapeikas, ko atdevu par biļeti. 🙁
Muzejs, tāpat kā ļoti daudz kas šajā dzīvē, ir gaumes jautājums. Ne visiem var patikt pasākumi vai izstādes, ko rīko muzejā. Bet, piemēram, Tukuma muzejā bija arī pasākumi ar ēšanu; cik no jums tur bija? Es, piemēram, tajā pašā Pils tornī i maizi esmu ēdusi, i kafiju dzērusi, i skābputru mēģinājusi, i zirņus, i sklandraušus. Durbes pils Zelta svētdienā decembrī, piemēram, bija i vīns, i sulas, i piparkūkas, i āboļi, i citi labumi, i garīgās vērtības, protams. Pastariņa muzejā maizi pats var izcept! Muzeju nakts ekskursiju laikā ir ļoti interesanti!
Ko ar to visu gribēju pateikt? Tikai vienu – vajag vienreiz aiziet uz muzeju, piedalīties Muzeju naktī un tikai tad spriedelēt.