Tieši tā var nosaukt pagājušajā sestdienā notikušo Tukuma kultūras nama folkloras ansambļa «Avots» trīs gadu jubileju. Viesi un sveicēji saradās no malu malām! Kā jau tas pie folkloristiem pieņemts, ikviens tika mīļi sagaidīts un ar prieku uzņemts: vispirms jau – “krusta mātes” (tās, kas savulaik, gada jubilejā, deva vārdu „tikko dzimušajam” tukumnieku folkloras ansamblim – Rucavas novada dižās sievas no tradīciju kluba «Zvanītāji». Jāteic, ka daži kolektīvi, lai ierastos uz šiem svētkiem, bija mērojuši visai krietnu ceļa gabalu: Naukšēnu novada Ķoņu tautas nama folkloras kopa «Dzīne», Kokneses kapelas «Aizezers» muzikanti, folkloras kopa «Urgas» no Kokneses.
Tukuma kultūras nama vārdā «Avotu» jubilejā sveica un pasākumu krāšņāku un daudzpusīgāku darīja vidējās paaudzes deju kolektīvs «Vidums». Dejotāji atzinās: neraugoties uz to, ka skaitoties vidējās paaudzes kolektīvs, viņi iestudē daudzas dejas no tām, ko tradicionāli izpilda jauniešu kolektīvi – gribas, aizvien gribas būt jauniem, drastiskiem – lai, uz skatuves uznākot, visu priekšnesuma laiku sprēgāt sprēgā jaunības dzirksts. Un jāteic, ka viņiem tas izdevās: viesi atzina gan augsto dejas izpildījuma līmeni, gan jautrību, ko publikā raisīja ikviens artistiskais priekšnesums.
Kā jau jubilejas reizēs pieņemts, viesi nāca ar ziediem un veltēm. Mēs, «Avota» atbalstītāji, gan neskatījāmies, kas tajos groziņos, bļodās un dāvanu maisiņos, taču vienu varam sacīt droši: «Avotam» nu ir krietni papildinājušies dziesmu krājumi – gan notis, gan teksti drukātā veidā, savos novados savākti un apkopoti, skaisti noformēti. Neiztika, protams, arī bez gardumiem: visvairāk cerētais un gaidītais – rucavnieču pašu kultais “baltais sviests”, vietējo saukts par leiti, un pašceptā rupjmaize. Protams, bija arī jubilejas kūka – tik liela, ka pietika visiem, kas tovakar atnāca uz kultūras namu.
Diena pamazām iestiepās vakarā, taču neviens nesteidzās mājup – piecas stundas paskrēja nemanot! Ikviena folkloras kopa, ar sevi iepazīstinot, sniedza tādu kā nelielu pārskatu par savu darbību: dzirdējām gan latviešu tautasdziesmas, gan akordeona, gan vijoles, gan ermoņiku spēli. Ik pa brīdim vienu folkloristu uzsākto dziesmu turpināja citi – ar jauniem, līdz šim nezinātiem drastiskiem pantiem; vairāku muzikantu rokās mainījās instruments pēc instrumenta – neiztika arī bez jautrām un dzīvespriecīgām seno latviešu rotaļām. Tajās piedalījās gandrīz visi, kas atnākuši, un visi braši turēja līdzi arī tad, kad rotaļas vai dejas temps kļuva gandrīz vai galvu reibinošs. “Ak, kā vajadzētu biežāk šādus “danču vakarus”, sprieda nenogurstošie un nenogurdināmie.
Gandarīta par izdevušos pasākumu, folkloras kopas «Avots» dibinātāja un viena no vadītājām Anita Stikāne sacīja:
– Prieks, ka mūsu draugos ir stipras kopas – mēs no tām varam daudz ko mācīties. Visvairāk gandarī tieši tas mīļums un sirsnība, kas izstaroja no ikviena kolektīva, no katra šī vakara dalībnieka – nekā formāla, nekā uzspiesta, nekā no sadomāta vai “tradicionāli obligāta”. Mums, «Avotam», patiess prieks, ka viss notika tieši tā, kā bijām iecerējuši.
Tātad – trešā dzimšanas diena nosvinēta. Turpinās laiks, kad “mazulis” aug un mācās, pieņemas gudrībā un varēšanā. Lai izdodas!
