Novembri par savu Dimanta kāzu mēnesi sauc tukumnieki Tamāra un Gennadijs Ščapovi. Pirms nedēļas Tukuma Dzimtsarakstu nodaļā viņi saņēma Dimanta laulību apliecību un šos svētkus svinēja kopā ar saviem mīļajiem. Lai arī gadiem un notikumiem bagātajā mūžā pieredzētas un piedzīvotas ne tikai vieglas un priecīgas dienas, Ščapovu ģimene tās visas atstājusi atmiņām. Savu kopdzīvi viņi veidojuši, par pamatu liekot uzticēšanos un paļāvību vienam uz otru, un tas ļāvis kopā nodzīvot 60 interesantus un saticīgus gadus, kā arī izaudzināt divus bērnus – Raisu un Vjačeslavu, kā arī pulciņu mazbērnu.
Ščapovu ģimenes stāsts ir apliecinājums tam, ka dzīves ceļi ir ļoti neizdibināmi un neparedzami, un reizēm liktenis aizved cilvēkus tālu prom no dzimtās zemes, ļauj iesakņoties svešā vietā un nosaukt to par mājām; gūt panākumus dzīvē un darbā. Kaut arī abi nav latvieši, ģimenē visi – gan vecāki, gan bērni un mazbērni, arī mazmazbērni – runā latviski, un, nu jau jāsaka – diemžēl jaunākajai paaudzei sazināšanās krievu valodā sagādā zināmas grūtības…
Tamāra ir dzimusi Krievijā, Veļikije Luki pilsētā, un pirmoreiz no mājām prom devusies, būdama pavisam maza: “Labi atceros, kā karš sākās, kā skanēja trauksmes sirēna un sākās bombardēšana. Tēvs jau tobrīd bija aizgājis karā. Ienāca vācieši; mūs ar mammu – tāpat kā daudzus citus, izdzina no mājām un visu nodedzināja, jo vācieši zināja, ka kaut kur ir partizāni, un tos arī meklēja. Atceros, karavīri iedeva piecas minūtes, lai kaut ko paņemtu – mamma skraidīja, skraidīja, tad paņēma katliņu ar kartupeļiem, izmuka ārā, un tad bija uguns klāt. Tikai pēc tam iedomājās, kāpēc drēbes nepaņēma… Visas mājas pēc kārtas nodedzināja. Mēs rāpus pa grāvjiem, šķiet, kādus desmit kilometrus līdām uz laukiem, kur dzīvoja vecmāmiņa, lai mūs nenošauj. Taču arī tur ienāca vācieši, un mūs – arī vecmāmiņu un viņas māsu Annu ar četriem bērniem – paņēma tā saucamajā darba nometnē un dzina uz kuģiem. Tā arī nonācām Latvijā…”
Tālāk lasiet piektdienas, 29. novembra, laikrakstā ŠEIT!
