“Ir bijis milzum daudz brīnumu, ko Dievs ir darījis mūsu labā, īpaši jau tad, kad ir šķitis, ka vairs nav spēka,” sarunā pirms Mātes dienas saka tukumniece, pianiste un piecu dēlu mamma Santa Jākobsone. Daudzu gadu garumā Santa mūs uzrunājusi dažādos koncertos un sarīkojumos, likdama aizmirsties no ikdienas un mūzikas baudījumā saklausīt ko vairāk par skaņām – to lielo un visaptverošo, kas saviļņo līdz sirds dziļumam, kas liek vēlēties vairāk un vairāk – liek iet dziļumā. Būt nemierā. Un arī tagad, kad viņas ikdiena ir, kā pati saka, būt skolotājai savā skolā, viņa nespēj bez mūzikas – dievkalpojumos, Durbes pilī un pat lielākos projektos, kā, piemēram, šosvētdien, 12. maijā, Tumes kultūras namā gaidāmajā postmodernisma mistērijas izaicinājumā «Pārcēlājs», kur dēls Gustavs spēlēs Tukuma Mūzikas skolas saksofonu kvarteta sastāvā. Un tas ir stāsts par Santas vēlmi būt kopā ar domubiedriem, lai radītu ko lielāku, nemierīgāku, iespējams, plašāku sabiedrību uzjundīt spējīgāku.
Runājāmies Jākobsonu ģimenes ne īpaši lielā trīsistabu dzīvokļa virtuvē Smilšu ielā. Kamēr Santa vāra kafiju un tēju, kuru Gustavs atvedis no ceļojuma, tikmēr vecākais dēls Rūdolfs pieskata jaunāko Krišjāni; Matīss spēlējas, Pēteris guļ, bet Santas vīrs Mārcis, ielicis cepeškrāsni kartupeļus ar garšaugiem, aizdodas uz katoļu draudzes rīkoto Alfa kursu. Santa saka, ka reizēm jūtoties kā indiešu dieviete ar daudzām rokām, kuru tik un tā nepietiek, taču vienlaikus – viņa ir ļoti laimīga par katru dzīvības turpinājumu.
Man patika ātrums un izaicinājumi
– Kāda bijāt bērnībā – mazs bērns pie lielām klavierēm?
– Jā. Atceros, klavieres man bija kopš dzimšanas – padomju laikā bija tādas mazas, sarkanas un no koka. Vēlāk bērnudārzā ieraudzīju tādu pašu koka flīģelīti, kas man šķita kaut kas izcils. Uz savām klavierītēm es varēju nospēlēt visas vienkāršākās melodijas. Bet pašas pirmās lielās klavieres «Rīga», kas ir daudz kalpojušas, uzdāvināja paps – tā saucu savu opapu Pēteri Kokinu.
– Bez mācīšanās?
– Jā, pēc dzirdes; mācīšanās nāca vēlāk. Vispirms bija bērnudārzs; tad gribēju kļūt par muzikālo audzinātāju, jo toreiz nezināju neko citu. Mēs abas ar draudzeni Rutu Paideri (Tagad mūziķe, komponiste.) gājām bērnudārzā «Pasaciņa», kuru šobrīd renovē – toreiz tas bija tikko uzbūvēts. Satikāmies pie galda kā divas mazas dāmas savos trijos vai četros gados, un runājām: ”Kas ir tava mamma?” ”Skolotāja.” ”Un tava?” ”Arī skolotāja.” Tādas divas pareizas meitenes bijām satikušās.
Vairāk lasiet 10. maija laikrakstā —> ŠEIT
Komentāri
Comments are closed.
Dāmai ragi 😀