Par pamanāmiem putniem pilsētā

“Tā ir problēma, bet, protams, kā uz to skatāmies. Taču šobrīd kaut ko darīt lietas labā jau par vēlu!” vaicāts par kaiju izdarībām, skaidro putnu pētnieks. Proti, šobrīd kaijām ir mazuļi un tās tos aizsargā, kā nu māk. ” Jāpiebilst, ka šo jautājumu uzdevām vēl īsi pirms Jāņiem, un pētnieks minēja, ka aptuveni divu nedēļu laikā vajadzētu būt mierīgāk, jo mazuļi būs jau paaugušies.

Ko un vai var darīt citu gadu? Atbildot uz šo jautājumu, D. Boiko uzsver, ka ligzdas, īpaši, kad tajās mazuļi, postīt aizliedz likums. Un tas attiecas kā uz kaijām, tā būtībā arī uz jebkuru citu putnu ligzdām. Ko mēģināt var vien brīžos, kad kaijas sezonas sākumā sāk tikai iekārtoties. Piemēram, esot metode, kad tiek likti skaņas signāli, kas imitē kādu putnu – plēsēju vai briesmu signālu, ko izdod pašas kaijas, bet tie neesot patīkami ne tikai putniem, bet, visticamāk, arī jebkuram citam, kurš šīs atbaidīšanas procedūras tuvumā. “Vēl citi dara tā: kad kaija tikai sāk būvēt ligzdu un tā vēl tāda – nosacīta – daži stiebriņi salasīti, to nojauc. Taču, kā jau minēju, to var darīt tikai līdz brīdim, kad ligzdā nav olu,” piebilst D. Boiko. Jāpiebilst, ka kaija, kā jau salīdzinoši liela izmēra putns, ligzdas vietu labprāt gadu no gada izvēlas vienā un tajā pašā vietā, ja reiz tā atradusies gana piemērota. Tādēļ, tīri teorētiski, šo īso ligzdas vīšanas periodu ir iespējams arī novaktēt, ja labi zina, kur to meklēt.

Vēl interesents fakts par kaijām, skaidro D. Boiko, izrādās, nav obligāti, ka ligzdas ciešā tuvumā ir kādas barošanās vietas, jo putni barību var meklēt diezgan lielā rādiusā. Bieži vien vienā teritorijā ir arī vārnas, un tad nu abi šie putni konkurējot – mēdzot noknābt viens otra mazuļus. “Bet abi divi kopā ēd baložus,” – skaidro ornitologs. Tāpat būtiski zināt, ka kaijas ir tā sauktie ligzdas bēgļi – mēdzot pastaigāties, pirms īsti iemācījušies lidot. Tad tie pastaigājoties arī pa ielu, ja kaut kā izdevies no jumta noplanēt, bet vecāki – patrulē gaisā, savu mazuli vajadzības gadījumā aizstāvot. Kaijas gan ārkārtīgi reti izvēloties tiešu fizisku kontaktu ar cilvēku – vairāk tik tā tāda biedēšana, tāpat kā pieminētā apķēzīšana. Taču tūlīt, tūlīt, šīs sezonas „bīstamais periods“ jau pāri.

Kad stārķis ”skolā iet“

Izmantojot iespēju, D. Boiko lūdzām komentēt vēl kādu putnu gadījumu pilsētā. Proti, kā ievērojis ne viens vien garāmgājējs, gar Tukuma 2. vidusskolu bieži vien pastaigājas stārķis. No cilvēkiem pārāk nebaidoties, reizēm kaut kur zālienā arī atguļoties, bet bijis pat gadījums, kad centies ienāk pašā skolā, no kā sparīgi putnu atrunājusi dežurante. Esot aizdomas, ka putns tas pats, kas Celtnieku, Spartaka ielas rajonā manīts arī pērn, tobrīd gan – nelidojošs. Bet, ņemot vērā, ka stārķis šovasar redzēts arī uz māju jumtiem, nācies secināt, ka lidošanas problēma putnam vairs nav aktuāla, tikvien, ka arvien grib komunicēt ar cilvēkiem…

D. Boiko skaidro, ka te varētu būt divi varianti: “Viens,– putns tiešām pieradināts diedelēt barību, jo diemžēl šur tur esot tādi gadījumi. Un pat ja stārķis mēdz aizlaisties uz pļavām, baroties savā dabiskajā vidē, nereti tāpat staigājot turpat pa pagalmu vai vietu, kur cer, ka kāds viņu pabaros. Otrs variants ir, ja stārķis ir pat izaudzināt mājas apstākļos.” Šādās vasarās, kad laiks īpaši sauss, varžu un citu kustoņu, no kā pārtiek stārķi, – mazāk, bieži vien kāds no mazuļiem tiek no ligzdas izgrūsts. Cilvēki tos mēdzot piejaucēt, izaudzināt, tomēr šādi putni tiešām vairs īsti neesot uzskatāmi par savvaļas iemītniekiem. “Un varbūt uz vasaru kāds tādu ir izlaidis?” min ornitologs.

Tas, vai stārķis vismaz rudenī, kad skolas laiks atkal atsāksies, dosies savos gājputnu ceļos, būs atkal atkarīgs no tā, cik tas savvaļu piedzīvojis. Var būt, ka rudenī putna instinkts tāpat tam liks aizlidot uz Āfriku, jo šī vilkme tomēr spēcīga. Bet, ja putns kāda mājā izaudzināts, – var gadīties, ka šis instinkts nenostrādā. Jebkurā gadījumā – piebarošana nav tas ieteicamais vai atbalstāmais rīcības modelis, uzver ornitologs.

Uzklausīja un atbildes meklēja Liena Trēde