Kad Kāpēcīša laiks tā arī nav beidzies
Dāvis pats sevi raksturo kā zinātkāru. Kopš sevi vien atceras, viņam ir interesējis visas apkārt notiekošais, redzamais vai arī tikai sajūtamais, sākot jau ar debesu krāsu un beidzot ar jau daudz nopietnākām tēmām.
“Šķiet, ka, jau kopš es iemācījos runāt, pirmā mana frāze jau bija jautājuma formā. Droši vien, ka mammu jau es ar saviem nepārtraukti uzdotajiem jautājumiem bija krietni nogurdinājis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man tas kāpēcīša vecums tā arī nepārgāja… Visu lietu izzināšana ir caurstrāvojusī visu manu dzīvi,” tā par savas dzīves dzinuli stāsta Dāvis. Bet, vaicāts par interešu noturību un piederību kādai noteiktai sfērai, puisis nonāk pie secinājuma, ka īsti nekad līdz galam viņš nav juties kaut kam līdz galam piederīgs: “Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Vienmēr licies, ka man līdz galam nav tādas konkrētas piederības. Man padodas daudzas lietas, bet nevienai līdz galam tomēr, manuprāt, neesmu pieķēries. Un, iespējams, tas arī tāpēc, ka man ir ļoti daudz dažādu interešu, ir arī tādas, kas savā starpā pat nelīmējas kopā.”
Bet, ja runājam par piederību, tad tai ir vēl kāda šķautne – piederība kādai tautai, nācijai, kādai lielākai vai mazākai kopienai, un arī savai dzimtai. Arī par to Dāvim ir īpašs stāsts. Sarunā noskaidrojam, ka puisis ir mainījis uzvārdu, viņš piedzimis kā Dāvis Stepanovs, bet pirms gadiem 10 to nomainījis ar, kā dažiem šķiet, ambiciozo Goldu. Puisis stāsta, ka šim solim nav bijis nekāda sakara ar ambīcijām, dzimtas strīdiem vai pretenzijām uz mantojumu… Gluži otrādi, šo ne tik vieglo soli viņš spēris dziļā cieņā pret savu dzimtu un tās vēsturi, ar atbildību pret paaudzēs gūtām vērtībām. Un par šādu vērtību Dāvis uzskata arī pa mātes līniju nākušo uzvārdu. Pie sajūtām, ka būtu žēl to zaudēt, starp citu, viņš esot nonācis jau bērnībā, taču par savu šo uzvārdu arī oficiāli noformējis vien savos, kā pats saka, agrīnajos 20 (nesen Dāvis nosvinēja apaļus 30). “Ģimene pieņēma manu izvēli, no vienas puses droši vien tāpēc, ka šis uzvārds jau bija ģimenē, bet arī kopumā manējie mani ļoti atbalsta. Un jā, mana tēva uzvārdu tālāk nesīs brālis (smejas).”
Latvija, Tukums – tās ir mājas, kam jūtas piederīgs
Stāsts par piederības sajūtu Dāvja gadījumā pavisam noteikti ir arī stāsts par Tukumu. Kaut arī pastāvīgi viņš te nedzīvo jau kopš vidusskolas laikiem, šeit, kā pats atzīst, ir viņa īpašā vieta. Te dzīvo viņam īpaši svarīgie cilvēki – mamma, tētis, brālis un mīļā ome. Mūsu intervijas dienā viņa bija cēlusies jau 4.00, lai mīļotajam mazdēliņam uzceptu gardas jo gardas ābolu plātsmaizes.
Kaut gan Dāvis ir laiku padzīvojis ārpus Latvijas, viņš vienmēr ir zinājis, ka atgriezīsies. Bet Tukumā viņš vienmēr ir juties kā mājās. Robeššķirtne, ”mājas slieksnis” esot vilciens, tas brīdis, kad izkāpj no vilciena, kad ierauga rozes, dodas augšup pa kāpnēm… ”Tā vienmēr ir īsto māju sajūta. Un, nonākot tuvāk vietām, kur bērnībā pavadīts laiks, ir absolūta pārliecība, ka tās ir un būs manas mājas, neatkarīgi no tā, kur es fiziski arī neatrastos. Visās manās iedomās braukšana projām ir tāds pagaidu variants uz dažiem gadiem, varbūt.”
Līdz pat astotajai klasei Dāvis mācījās Tukuma 2. vidusskolā, pēc tam vienu gadu – Raiņa ģimnāzijā, taču pamatskolu pabeidza jau Rīgā, 1. valsts ģimnāzijā. ”Sākumā jau likās, ka Raiņa ģimnāzija mani labāk sagatavos, bet reāli tā nebija, vismaz man tā šķiet. Vairāk šī viena gada skolas maiņa noderēja tam, ka tā bija iespēja un arī vajadzība iejusties jaunā vidē. Man bija grūti pāriet uz jaunu klasi, man jaunu, jo pārējie tajā jau visi viens otru pazina. Un, jā, tas man kā intravertam bērnam bija izaicinājums – jo bija taču jāsadraudzējas! Vai izdevās? Šķiet, ka jā, bet tas bija tikai viens gads, tāpēc ar šīs skolas biedriem kontaktu īpaši neuzturu. No 2. vidusskolas gan, tur mums tāds ciešs bariņš, ar kuru kontaktējos vēl joprojām.” Vaicāts, kā tad vecumā, kad vairums vien par draugiem domā, nonācis pie tik nopietna lēmuma atkal un atkal mainīt skolu, Dāvis atklāj: ”Biju ļoti nopietns bērns. Vienmēr esmu bijis arī ļoti patstāvīgs. Man pašam dažreiz šķiet, ka es jau piedzimu kā četrdesmitgadnieks un tikai pamazām mani bioloģiskie gadi pietuvojas tam reālajam vecumam. Es esmu ļoti autonoms. Savā galvā pieņēmu lēmumu un dodos iecerētajā virzienā, man nevienu citu nevajag. Un labi, ka mani vecāki man visā šajā ir atbalstījuši.
Un par Rīgas mācību laiku man ir ļoti siltas atmiņas. Tiku iekšā, jo biju ieguvis trešo vietu valsts matemātika olimpiādē. Iespējams, ka citādi iestājeksāmenu nemaz nenokārtotu, jo tam negatavojos.” Tā bija ļoti laba pieredze tur būt. Daļa no skolēniem tur bija tādi, kas turpināja mācīties pēc septītās klases, bet arī liela daļa bija jaunieši, kas bija pārcēlušies uz Rīgu no visdažādākajiem Latvijas nostūriem, un viņu vidū arī tādi, kuri kaut kādā ziņā bijuši neiederīgi savās klasēs, un tāpēc vien, ka labi mācījušies… Bet man tur atkal bija izaicinājumi. Tukuma Raiņa ģimnāzijā varēja padoties daudz priekšmeti, piemēram, man matemātika, bet tad es aizeju uz Rīgas 1. ģimnāziju, bet tur… visiem padodas matemātika! Tu vairs neesi nekas īpašs. Un vismaz man tā bija nenormāli laba sajūta – kā kad beidzot būtu nonācis pie savējiem. Bet Rīgas ģimnāzijā es izvēlējos mācīties informātikas un biznesa programmā. Un manas īpašās prasmes tajā laikā bija angļu valoda un literatūra. Jā, tajās es vēl varēju izsisties. Un, manuprāt, mana tā laika aizraušanās ar valodām un literatūru ir pārgājusi arī šī brīža nodarbošanos ar publisko runu. Taču… nekāds romānu rakstītājs es neesmu! Un arī liels grāmatu lasītājs nekad neesmu bijis. Varbūt mani nesaista tas lasīšanas process, jo, kad izlasu kādu rindkopu, man jānoliek grāmata malā un jāpadomā par to, ko esmu izlasījis… Tā iespējams man atsauc kādu atmiņu, liek man reflektēt, un tā es to grāmatu lasu gadu. Tāpēc man ir iepatikušās audio grāmatas, jo es neiešu spiest pauzi pēc katras rindkopas. Tur cilvēks stāsta uz priekšu un es klausos. Šķiet, ka tagad jau esmu vairāk noklausījies, nekā savā dzīvē izlasījis.”
Plašāk lasāms otrdienas, 13. oktobra, laikrasktā ŠEIT=>
