Nekādu atlaižu vai priekšā teikšanas

17. jūnijs bija priecīga diena Tukuma rajona Neredzīgo biedrības vadītājai Laimai Zaķei un biedrības biedriem Uldim Knislim un Elvijam Antulim – viņi saņēma Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas diplomus par pirmā līmeņa augstākās izglītības iegūšanu. Koledžā divu gadu laikā viņu ieguvuši sociālā rehabilitētāja profesiju.

Pašapziņa izaugusi

Otrdien, 29. jūnijā, L. Zaķe aicināja parunāties ar Uldi un Elviju, kuri, viņasprāt, paveikuši milzīgu darbu – būdami neredzīgi, pabeiguši koledžu bez kādām atlaidēm, turklāt "pavisam parastu" cilvēku grupā. Apskatot Ulda diplomam klāt pievienoto atzīmju lapu, nākas secināt, ka ar to lepotos jebkurš – divu mācību gadu laikā viņš 23,39% mācību priekšmetu ieguvis vērtējumu septiņi, 33,19% – 8, 25,73 – 9 un 4,39% – 10.

– Un tiešām pasniedzēji jums nedeva atlaides?

Uldis, Elvijs:

– Nekādas un nekur. Un tieši tas cēla mūsu pašapziņu. Tāpat kā visiem, arī mums bija jāmācās trīs dienas nedēļā, jāizstrādā darbi, jākārto eksāmeni. Patiesībā bija pat grūtāk nekā citiem, jo, piemēram, rakstiskos testa pārbaudījumus vajadzēja kārtot mutiski. Un tas nav vieglāk. Taču mums bija ļoti draudzīga un pretimnākoša grupa, un tas arī palīdzēja.

– Palīdzēja izturēt līdz galam?

Laima:

– Arī, bet arī mēs visi trīs viens otru stiprinājām. Protams, sākumā, kamēr viss nepazīstams un jauns, viegli nebija, reizēm pietrūka pacietības, izturības, bet pēc tam atkal bija kauns atmest visam ar roku. Citi taču mācās, kā iesi prom… Protams, bez Tukuma novada domes atbalsta arī būtu grūti, jo dome piešķīra līdzekļus asistentam.

– Varējāt izbraukāt?

Uldis:

– Mācību dienās dzīvoju uz vietas Bulduros (pie 4. autobusa galapunkta), bet Laima ar Elviju katru dienu braukāja.

– Kā tīri tehniski apguvāt visu to, ko citi mācās no grāmatām?

Uldis:

– Biedrība mums nopirka diktofonus, savukārt pasniedzēji neiebilda, ka viņu lekcijas ierakstām. Pēc tam braucām mājās un klausījāmies. Turklāt diktofonu bez kādiem vadiem var pieslēgt pie datora – man ir Latvijas Neredzīgo biedrības dāvinātais klēpjdators, Elvijam – Swedbankas dāvinātais – un arī tādā veidā lekcijas varējām noklausīties. Turklāt datorā tās visas arī saglabājās. Datorā ir arī īpaša programma neredzīgiem cilvēkiem – «Jaws», ar kuru mums viegli strādāt. Man bija sarežģītāk ar vācu valodu – citi mācījās angļu valodu, bet es un vēl viena studente – vācu. Tā kā viņa bija dzīvojusi Vācijā un valodu zināja, bieži vien es ar pasniedzēju strādāju divatā. Bija, ko turēt.

– Mācību noslēgumā bija jāstrādā prakse. Kā to varējāt izdarīt?

Uldis:

– Vienā praksē biju Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centrā, kur veicu rehabilitētāja pienākumus, bet otrā praksē – Jaunpils novadā, kur tagad man ir arī darbs un kur man palīdz.

Laima:

– Mēs ar Elviju praksi strādājām Probācijas dienestā, nebija nekādu problēmu.

– Pirms eksāmeniem ļoti uztraucāties?

Uldis:

– Nē, ko tur uztraukties, mēs jau komisijas nopietnās sejas neredzam. Atnākam, norunājam, ko prasa, un viss. Citi saka, redz, tas pasniedzējs, dusmīgs, tas tāds piekasīgs… Kad seju neredz, tad jau to visu nepamana.

Laima:

– Bija tikai kāds kuriozs. Lielā eksāmena laikā Elvijs skaļi pa visu telpu noteica: "Laima, nešpiko!"

– Špikojāt?

– Nē taču, bet visi uzreiz sāka uz mani skatīties, arī pasniedzēji…

Mācīšanās turpināsies

– Vai turpināsiet mācīties?

Elvijs:

– Laima, stāsti!

Laima:

– Elvijs ir iecerējis mācīties par masieri. Lai to izdarītu, viņam vajadzēja iegūt šo pirmā līmeņa augstāko izglītību un tālāk viņš mācīsies individuāli. Esam šādu vietu jau atraduši salonā «Elisanda» Rīgā, kur piedāvā speciālu apmācību programmu. Problēma tā, ka nav apmācības tieši neredzīgiem cilvēkiem, tāpēc katram pašam jāmeklē šāda iespēja, un mēs to esam izdarījuši.

Uldis:

– Domāju mācīties augstskolā «Attīstība» Rīgā, kur jau mācās Liepājas un Rīgas neredzīgo biedrības dalībnieki. Ceru, ka tikšu galā.

– Vai vēl kāds biedrības biedrs plāno mācīties?

Uldis:

– Aigars. Stāsti pats, ko esi izlēmis!

Aigars Pētersons:

– Es plānoju mācīties mārketingu un tirdzniecību Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā Jūrmalā, Dubultos. Dokumentus jau esmu iesniedzis, tagad gaidu, kad būs jābrauc uz skolu.

Sveicieni Pēterdienā un dzimšanas dienā

Pēc tikšanās savās telpās Talsu ielā 20 biedrības pārstāvji taisnā ceļā gāja sveikt Neredzīgo biedrības ilggadējo biedru Pēteri Voitu 80. dzimšanas dienā. Tā nu iegadījies, ka viņš dzimis tieši Pēteros un šajā dienā arī atzīmēja apaļo jubileju. Lai arī kopīgajās biedrības aktivitātēs viņš kādu laiku jau nepiedalās, ar savas kundzes Dailas Voitas starpniecību par notiekošo tiek informēts.