Atvadu vārdi
Arturam Vaidziņam
(19.05.1923 – 09.04.2016)
Mūžībā aizgājis mākslas zinātnieks, filologs, pedagogs un muzejnieks Arturs Vaidziņš. Viņš bija spilgta personība, mākslas cilvēks ar neierobežotu fantāzijas lidojumu un drosmi iestāties par patiesām vērtībām. Tukumā viņš ienāca 1962. gadā, kad kļuva par Tukuma muzeja (toreiz – Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejs) zinātnisko līdzstrādnieku. Pirms darba muzejā viņš bija strādājis par skolotāju vairākās skolās, tostarp Jaunpils vidusskolā un Kandavas internātskolā, mācot latviešu valodu un literatūru, psiholoģiju, mākslas vēsturi, vācu valodu, zīmēšanu, reizēm – arī vēsturi.
Viņš jau bija absolvējis P. Stučkas Latvijas valsts universitātes Filoloģijas fakultāti un studēja Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas zinātņu fakultātē neklātienē, 4. kursā. Kandavas internātskolā viņš bija sevi parādījis ne tikai kā erudītu un talantīgu skolotāju, bet arī kā ļoti zinošu mākslas profesionāli un labu noformētāju. Tieši tāpēc viņš tika aicināts arī veidot vairāku Tukuma rajona kultūras nama dramatiskā kolektīva iestudējumu scenogrāfiju un reizēm uzņemties arī režisora pienākumus.
A. Vaidziņš ienāca Tukuma kultūras dzīvē ar daudzām jaunām idejām. Viņš uzdrošinājās rakstīt vietējā avīzītē ne tikai informatīvus rakstus par mākslas tematiku, bet arī pievērsa uzmanību pilsētvides organizēšanas jautājumiem. Viņš nebaidījās reizēm kritizēt toreizējo rajona vadību par nepārdomātiem lēmumiem stendu izvietojumā vai noformējumā. Viņš bija pirmais, kas rakstīja par etnogrāfijas un tautas mākslas attīstības nepieciešamību. Tieši A. Vaidziņš panāca, ka muzejā atjaunojās mākslas studijas darbība.
A. Vaidziņa mūžs bijis raibs. Otrā pasaules kara gados viņš bija iesaukts latviešu leģionā – 19. grenadieru divīzijas 19. fizilieru bataljona štāba rotas triecienlielgabalu pavadvadā, no laikā no 1944. gada novembra līdz 1945. gada maijam piedalījās Kurzemes aizstāvēšanā. Tieši šis bataljons tika dislocēts pie Lestenes baznīcas 5. Kurzemes lielkaujas laikā. A. Vaidziņš apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.
Šodienas skatījumā par A. Vaidziņa mūža svarīgāko kauju uzskatāma cīņa par Lestenes baznīcas iekārtas saglabāšanu 60. gados, kad draudze bija likvidēta un baznīca nolemta iznīcībai. Tikai pateicoties A. Vaidziņa uzņēmībai, izcilie baroka kokgriezumi, vai, pareizāk sakot, tas, kas bija no tiem atlicis, nonāca Tukuma muzejā, vēlāk – Rundāles pils muzejā. A. Vaidziņš kā Tukuma muzeja direktora vietas izpildītājs uzdrošinājās pat iesūdzēt tiesā Rīgas kinostudiju par Lestenes kokgriezumiem nodarītajiem bojājumiem, kas bija radīti filmas «Kad lietus un vēji sitas logā» tapšanas laikā.
1971. gadā mākslas zinātnieks gan bija spiests no darba muzejā aiziet, bet saites ar mākslas sabiedrību nepārtrauca. 1988. gadā viņš uz pāris gadiem atgriezās, lai vadītu jaunatvērto Mākslas salonu (tagad mākslas galeriju «Durvis») un palīdzētu popularizēt novada mākslinieku darbus. Pēdējās dzīves desmitgades viņš veltīja ģimenei un filatēlijai, kam līdz tam vienmēr bija pietrūcis laika.
Tukuma muzejs pateicas bijušajam kolēģim par ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā un izsaka visdziļāko līdzjūtību Artura Vaidziņa ģimenei.
Atvadīšanās no aizgājēja 13. aprīlī 12.00 no sēru nama «Tāle» uz Ozoliņu kapiem.
