Piektdien, 16. jūlijā Pils tornī tika atvērts Tukuma novada kultūrvēstures rakstu krājuma X sējums. "Kā Tukuma muzeja 75. dzimšanas dienas ieskaņu dokuments, tas ir pilns atklājumu," teica muzeja direktore Agrita Ozola. Svinīgajā pasākumā tika sumināti autori un uzteikts viņu pamatīgais izpētes darbs.
Gan pašu, gan valstī zināmi autori
Dienu pirms svinīgās grāmatas atvēršanas viņa izstāstīja, ar ko šis krājums īpašs: "Tas atšķiras no iepriekš izdotajiem gan tāpēc, ka vairāki tajā iekļautie raksti ir unikāli un informācija par vairākiem pētījumiem publicēta pirmoreiz, gan ar to, ka šī grāmata ir biezāka, cietos vākos un tipogrāfijā iespiesta bez steigas – tā, kā vajag, nevis tā, ka vajadzēja jau aizvakar…"
A. Ozola stāstīja, ka krājums sākas ar aprakstu par vēstulēm uz bērza tāss, kam veltīta UNESCO nominācija. Ar Sibīrijas vēstulēm sasaucas arī Elmāra Augusta Rumbas raksts par Tukuma-Talsu apriņķa policiju un Ritvara Jansona pētījums par komunistiskā režīma represijām Kurzemē un Tukuma apriņķī. Abus bagātina fotogrāfijas no Fotogrāfiju muzeja – Tukuma grāmatā tās jau redzētas, bet īpašs ir E. A. Rumbas skatījums uz notikumiem. Ar šo pašu periodu sasaucas pensionētā vēsturnieka Balfura Ferbera dzimtas vēsture, kurā viņš pirmoreiz plašākā publikācijā apraksta ebreju dzīvi: "Par ebrejiem nebūt tik daudz nerunā un tā ir mazāk zināma Tukuma vēstures lappuse. Ceram, ka B. Ferbers nākamajam rakstu krājumam uzrakstīs par ebreju skolām Tukumā."
No alus līdz komunikācijām
A. Ozola stāstīja, ka saimnieciskās vēstures sadaļā ļoti interesants ir kolekcionāra Andra Raņķevica pētījums par alus brūvēšanu Kurzemē un Tukuma apriņķī – šī nozare līdz šim Latvijā nav pētīta, un ir cerība, ka viņš reiz paveiks kaut ko dižāku visas Latvijas mērogā. Mazu noslēpumu lasītājiem atklājusi Anna Rumba, apkopojot materiālu par satiksmi 20. un 30. gados. Tukuma muzeja darbinieki, gatavojot pagājušā gada izstādi «Neredzamā pilsēta», aprakstījuši pilsētas ūdensvadu un kanalizāciju, sakaru sistēmu un elektrosaimniecību 50. gados. Lielu paldies A. Ozola saka muzeja draugam un publikāciju autoram Arnoldam Šulcam, kurš savā nerimstošajā vēlme allaž kaut ko atrast, izzinājis rūpnīcu vēsturi.
Par senāku un jaunāku laiku mākslu un vēsturi
Muzejam ļoti nozīmīgs ir Nacionālā mākslas muzeja pētnieces Edvardas Šmites raksts par Jūliusu Dēringu – viņa gleznotais Matiasa fon der Rekes un viņa mazdēla dubultportrets reiz atradies Durbes pilī; muzejs plāno šādu portretu izveidot un novietot goda vietā zālē. Par galerijas «Durvis» veidošanu un klusajām dabām Tukuma muzeja krājumā rakstījušas Kristīne Ozola un Maija Matīsa. Savukārt Judīte Timma minējusi visus "atslēgas vārdus" – nepieciešamos faktus – par kultūras darbinieku Ansi Lerhi-Puškaiti un viņa darbību Džūkstē un Latvijā. Irlavas pētniece Māra Mende pievērsusies šīs puses teikām un nostāstiem, kuri atklāj mazāk zināmu informāciju un vēl pētāmu informāciju par meža brāļiem.
Divi īpaši tērpi
Muzeja direktore stāsta, ka īpašs prieks viņai par Agitu Pumpuri, kura ne tikai izgatavojusi 19. gadsimta pirmās puses vīrieša tautas tērpu, bet arī šo procesu aprakstījusi. Muzeja krājumā esot arī citi tērpi, taču ne viens neesot šādi aprakstīts. Savukārt Latvijas tērpu vēsturē ļoti vērtīga ir Inas Līnes publikācija par vienkāršu 19. gadsimta kostīmu no Tukuma muzeja kolekcijas. Kā izrādījies, tas ir vienīgais 19. gadsimta 60. gadu oriģinālais tērps, kas Latvijas muzejos saglabājies. Unikālākais, ka noskaidrota arī tā valkātāja – ēdolniece Ķērsta Gruntiņa.
