17. janvārī Tukuma mākslas muzejā tika atklāta Jura Siliņa gleznu izstāde. Šī bija retā reize, kad svinīgas runas aizstāja mīļu atmiņu izvērsumi, kā tas notiek senu draugu lokā. Izstādes kuratore Ināra Runkovska atklāja, ka ar Juri un Rutu Siliņiem iepazinusies tieši pirms 40 gadiem – dienā, kad atnākusi uz muzeju strādāt. Atnākusi par agru un, lai nebūtu aiz durvīm jāstāv, iegājusi pie Jura, kas sētas pusē dzīvojis.
– Kā tagad atceros, tu biji tikko piecēlies – līdz vidum pliks; piegāji pie pumpja un viscaur aukstā ūdenī nomazgājies; un tad teici: "Ja jau neviens uz muzeju nav atnācis, jāuzvāra kafija." Tad es pirmo reizi sapratu, ka kafija ir viens šausmīgs dzēriens – zibens spēriens, jo tava metode bija ar spirāli sakarsēt ūdeni litra burkā, sabērt labi daudz kafijas un gaidīt, kamēr tā nosēžas. Tu pielēji milzīgu krūzi un tā arī tukšā dūšā sev iekšā ietrieci. Tā mums tā pazīšanās sākās – toreiz muzejam darbinieku bija maz, man atslēgu nebija, un es daudzus rītus sāku ar Jura kafiju. Jāsaka, Juris un Ruta man ilgus gadus bija vistuvākie draugi. Juris neliedza padomu izstāžu veidošanā un arī daudz mācīja, kā saprast glezniecību. Jau toreiz ar Rutu runājām, ka vajadzētu arī Jurim uztaisīt izstādi, taču allaž kaut kā pietrūka – tad darbu par maz, tad laika… Vēlāk dzīves ceļi pašķīrās un pagāja 40 gadi… Jāsaka – šis bija pēdējais laiks izstādes rīkošanai. Nu Juris atkal laimīgi nonācis Tukuma tuvumā – Engurē, kur viņam ir fantastiska darbnīca. Varētu teikt, ka izstāde ir retrospektīva – sākot no vissenākajiem darbiem, līdz pērn Norvēģijā gleznotajām rudens ainavām. Manuprāt, savdabīga un ļoti interesanta izstāde, – tā Ināra Runkovska.
Jura stipro kafiju (ko nav spējusi iedzert) atminējās arī mākslas zinātniece Vaiva Zirdziņa – savukārt kāds tuvs mākslinieka draugs atklāja, ka Jurim svarīgas tikai divas lietas – balzams un mūzas; citādi neviena glezna netopot. Īpašais Jura balzams jāgatavo pēc šādas receptes: attiecībās 1:1 sajauc Rīgas Melno balzamu ar medu un pievieno sešus samaltus citronus (sēkliņas jāizkāš). Šis nu esot veselībai un radošam garam vislabākais līdzeklis.
Bez mūzas nevar
Izstādes atklāšanā ar un ap Juri vijās dažnedažādi nostāsti – kā Sēmes mežā aizmirsts, kā darbi dažādās dzīvesvietās nozaudējušies; kā pa Enguri divos pajūgos braucis – vienā zēns, kas klavieres spēlējis, otrā – Juris, kas taisījis vara kalumus (Tas neesot bijis Zvejnieksvētkos, bet ikdienā!) – gribi tici, gribi netici draugu stāstiem, tāpēc uz nelielu iepazīšanās sarunu aicinājām pašu mākslinieku. Vispirms ar jautājumu par izstādi:
J. Siliņš:
-S enākais darbs «Merķeļa iela» uzgleznots 1962. gadā (tolaik mācījos Mākslas akadēmijā pie Konrāda Ubāna) – to kā studiju pa brīviem brīžiem uzgleznoju; šodien liepu alejas vienā pusē redzams piemineklis Kārlim Padegam…
– Gleznai ir īpašs rāmis – vai tas tā ar nolūku?
– Šo rāmi 70. vai 80. gados izgrieza tolaik labākais rāmju meistars Rīgā Salaks. Viņš bija mācījies Bavārijā, un viņam bija sava darbnīca Kairā (Ēģiptē), taču padomju laikā viņš atgriezās Latvijā un strādāja Satekles ielā, Mākslas kombināta rāmju darbnīcā. Un tā ir – kas ienāk manā darbnīcā (gleznas tur izliktas pie vienas augstas sienas), vienmēr skatās uz šo darbu, un tad es nevaru atšķirt – vai skatās uz rāmi vai gleznu….
– Kāpēc nepabeidzāt Mākslas akadēmiju?
– Skumjš stāsts – liktens tā izspēlēja. Tad jāatkāpjas tālā pagātnē – Lielās ielas ģimnāzijā savulaik mācījās Āriņš, Artums, Neilis un Jēkabs Siliņš – mans tēvs. Viņiem bija sava zīmēšanas studija, un viņi visi gatavojās iet akadēmijā. Mans tēvs neaizgāja – bija izlēmis pastrādāt un tad stāties akadēmijā, taču tā pastrādāšana ievilkās. Viņš bija robežsargs pie Zilupes, un pēc tam viņu aizsūtīja uz 10 gadiem Vorkutā. Kad tēvs atgriezās mājās, man bija jau 13 gadi – viņš man mācīja zīmēt portretus un aizveda uz Rozentāla mākslas skolu Rīgā, taču es biju beidzis jau 7. klasi; tik vecus tur neuzņēma. Tā iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā un mācījos par daiļkrāsotāju, taču man apnika – pēc pusotra gada skolu pametu. Īsti labi nesapratos ar pasniedzējiem pa glezniecības līniju – gleznoju impresionistiski ar eļļu, bet skolā tas nebija pieļaujams. Pabeidzu Irlavas vidusskolu un aizgāju uz akadēmiju. Lai gan pēc iestājeksāmenu atzīmēm iestājos kā otrs labākais, tomēr tikai ceturtajā gadā kursu pabeidzu ar teicamām atzīmēm. Pēc šī kursa akadēmiju pametu – zini, kā jaunībā gadās…
– Kas tad bija par skolu svarīgāks?
– Laikam tas, ka māksliniekam vajadzīga mūza…
– Vai tad uz vietas nevienas nebija?
– Liepājā atradu. Un ja tev ir dēls, tad jāstrādā – tā nonācu Tukuma muzejā. Pēc diviem gadiem atkal sāku mācīties akadēmijā, un tad notika nelaimes gadījums, ko nevaru izstāstīt. Tā, ka diplomdarbs vēl ir priekšā. Esmu jau Tukumā tēmu atradis, taču nestāstīšu – nevajag iepriekš stāstīt, citādi nepiepildās.
Pēdējo divu gadu darbi lielākoties gleznoti Tukumā, pēdējo piecu gadu darbi – mana drauga Harija Priedes darbnīcā Engurē. Liela daļa ainavu gleznotas pa darbnīcas logu – darbos tikai krāsas un noskaņas mainās. Sajūta ir fantastiska, redzot, kā ostā ienāk kuģi un jahtas… Problēma ir tā, ka gaismas pārāk ātri mainās. Vasarā vienmēr ceļos pirms saules lēkta, un tad vienā rokā ir kafijas krūze, otrā – pindzele, un man burtiski ir 10 minūtes, lai uztvertu noskaņu.
Pēdējās divas izstādes bija Norvēģijā, un faktiski visi saullēkta gleznojumi palika tur uz vietas – viņiem patīk.
– Kā Norvēģijā nonācāt?
– Tur šobrīd dzīvo mana pirmā mīlestība (tā pati, ko Liepājā satiku) – viņa man sagādāja iespēju vadīt Norvēģijā seminārus un rīkot izstādes. Norvēģu draugi savukārt brauc uz vasaras plenēriem Engurē – varbūt Tukumā arī viņiem varētu kādu izstādi sarīkot?…
Nekas skaistāks par sievieti nav radīts
– Kāpēc, tāpat kā Modiljani, patīk tukšas acis gleznot – tās taču dvēseles spogulis?
– Es zinu, kāpēc man patīk, bet nezinu, kāpēc citiem tā patīk; manuprāt, tukšās acis atspoguļo paša mākslinieka skumjas – šādā veidā varu atklāt savas sajūtas.
– Vairākos darbos fonā redzamā aina ir košāka nekā priekšplāns. Vai tas nozīmē demokrātisku attieksmi pret dzīvi – visi notikumi vienlīdz svarīgi?
– Man gribas, lai glezna būtu logs uz pasauli, kurā ļauties domām – domu noskaņām. Gleznā jau var savienot vairākus motīvus – piemēram, klusā daba gleznota padsmit kilometrus no jūras, taču es fonā iegleznoju jūru. Arī sapnī taču dažādi plāni sajaucas… Kāpēc tomēr negleznoju pilnīgi sirreālus sapņu tulkojumus? Cenšos ainu padarīt ticamāku. Bet, lai darītu sapni ticamu, vajadzīgas konkrētas, telpiskas un ticamas detaļas. Es vispār ļoti daudz domāju par glezniecību – rakstu un filozofēju, taču ne tad, kad gleznoju. Kad gleznoju, tad nedomāju – glezna uzgleznojas it kā pati no sevis, taču visas teorijas ir tajā iekšā. To tā grūti izskaidrot – šobrīd esmu pensionārs vecumā starp 60 un 70; ar eļļu sāku gleznot 14 gadu vecumā – manuprāt, tas ir visai garš dzīves posms, tāpēc izskaidrot kas un kāpēc gleznots būtu visai sarežģīti.
– Starp jūsu darbiem ir arī vairāki aktu gleznojumi. Ko cenšaties atklāt sievietēs?
– Visa glezniecības vēsture ir pilna kailām sievietēm, jau sākot no Pompeja laikiem. Es meklēju, vai Dievs ir radījis vēl ko skaistāku – varbūt atradīšu, taču pagaidām neko skaistāku par neesmu atradis.
