Izstādes atklāšanā mākslas darbu pievienotā vērtība bija autores stāsti, bez kuriem, kā viņa pati atzina, nevarot iztikt – viņas mamma bijusi literatūras skolotāja un bibliotēkas vadītāja, tāpēc var teikt, ka stāstīt
vēlme ir gluži vai iedzimta.
Kā redzēt pasaules kopainu?
“Tas ir traki laikietilpīgi, ko daru,” raksturojot savus darbus, atzina māksliniece Ieva Krūmiņa, bet tūdaļ piebilda, ka līdzīgi jau jūtoties katrs audējs, tāpēc arī šeit – Tukuma audēju darbnīcā – sajutusies kā mājās. “Ar gobelēniem sāku nodarboties uzreiz pēc akadēmijas beigšanas, bet citi darbi ir kā tādi sānsoļi, tehniskie eksperimenti un atklājumi, kas radušies gadu gaitā. Bet es nesaku, ka tā ir aizraušanās, drīzāk, – dzīves realitāte. Piemēram, viena no tēmām ir plastmasa, kurā slīkstam un kuru esmu savos darbos izmantojusi; no tās radās ideja, kā to pārvērst kaut cik jēdzīgākā matērijā, vismaz uz kādu brīdi, jo tā mūs noteikti pārdzīvos – pat kodes to neēd…
Mans svarīgākais darbs ir «Brīnišķīgais prāts», kas radās pēc ceļojuma uz Ķīnu, kura laikā nonācu budistu klosterī, kas UNESCO pieminekļa statusa dēļ bija pilnībā aptumšots un cilvēki tajā varēja staigāt ar maziem lukturīšiem. Tu staigā pa tumšu telpu, neredzi absolūti neko, izņemot to mazo gaismas pleķīti, kurā var redzēt, cik ārkārtīgi smalki ir kaut kas uzgleznots, šķiet, ka a nulto otiņu, bet kopainu tu neredzi. Tad sanācām vairāki kopā, mēģinājām gaismiņas savienot un pamanījām kādu budu, un tā sajūta bija – ka tu kā tāds jāņtārpiņš staigā un saproti, ka nekā nezini, ka dzīvo kādā savā kokonā un skaties tikai sev atvēlētajā pietuvinājumā, bet tā kopīgā bilde ir redzama vien Dievam vai vēl kam citam. Un tā tu visu mūžu kolekcionē tādus mazus mirklīšus, bet, kāda ir dzīves kopīgā bilde, tā arī paliec neuzzinot.”
Plastmasas sejas un vientulība
Darbā «Vientulība» atainotas daudzu cilvēku sejas, kas mirdz matētā zeltā, kam pa vidu šur tur izgaismojas sarkana, zaļgana vai zila krāsa – kā izrādās, šis mākslas darbs gatavots no plastmasas atkritumu maisiņiem: “Biju uzzīmējusi daudzus mazus portretiņus, un katru šo galviņu sietspiedes tehnoloģijā pārspiedu uz polietilēna atkritumu maisiņiem, katru izgriezu un saliku vienu otram blakus, ar lodāmuru salipina kopā, bet pēc tam ar cepampapīru un gludekli sagludinu. Ir nedaudz izmantota arī akrila krāsa, kas neļauj maisiņam sarauties – tas ir eksperiments, kas rada asociāciju ar pūli, bet nosaukums «Vientulība» tam dots tāpēc, ka visvientuļāk cilvēks jūtas lielā pūlī, vismaz es tā jūtos.”
Stāsts par zelta bēbi
Zelta bēbis nejauši kļuvis par izstādes centrālo objektu, jo tā mirdzums uzreiz piesaista acu skatu. Kā stāsta māksliniece, tas izgatavots no plastmasas atkritumiem, kas paliek pāri, pat visnotaļ vienkārši dzīvojot: “Nejūtos pati ēdelīgākā, bet, dzīvojot lielpilsētā un iepērkoties lielveikalā, sadzīvē rodas ļoti daudz plastmasas, pat pērkot bioloģisko vai ekoloģisko produkciju, līdz ar to varam secināt, ka plastmasa ir kā mūsu ikdienas obligāta piedeva. Un tad es to sāku uzkrāt; mēneša laikā man sanāca tāds kārtīgs maiss – tur bija gan šokolādes sieriņu iepakojumi, gan konfekšu papīriņi, kas sen vairs nav papīrs –, un tad es to mēģināju pārvērst mākslā. Tā kā katrs šis materiāls kūst citādāk, arī eksperimenta prieks nāca tam visam līdzi. Un tā es izveidoju zīdaiņa kostīmiņu no tādām kā zvīņām, kā bruņām, kas stāsta, ka, lūk, ienākot pasaulē, visi – vecāki, radinieki, sabiedrība – uz bērniņa pleciem uzliek savus nepadarītos darbus, mantojumus, vēlējumus, ilgas un sapņus, visas garīgās un fiziskās drazas, visu to piesārņojumu, turklāt – vēlot visu to labāko. Tāpēc šis ir kā bruņutērps – lai bērniņš ir stiprs.
Izstāde apskatāma līdz 7. decembrim.
Vairāk par izstādē redzēto lasiet otrdienas, 15. oktobra, laikrakstā ŠEIT =>
