Kurš pazaudējis…žagatu?

Sēž uz galvas un šiverē pa dzīvokļiem

Kāda Celtnieku ielas iedzīvotāja padalījās ar stāstu par darbīgu sētas iemītnieci žagatu. No skata – salīdzinoši mazs un tieviņš eksemplārs, bet acīmredzot gana drosmīgs, lai apstaigātu tuvējos dzīvokļus. “Kaimiņiene bija pa dienu atstājusi vaļā balkona durvis un, atnākot mājās, atklāja, ka putns ir nolobījis dzīvoklī visu, ko spējis, tai skaitā, piemēram, lampas abažūru. Līdzīgi gadījies arī citai kaimiņienei, kurai, paldies dievam, vismaz ķēdīti žagata nebija jaudājusi aizstiept!” Netipiski putnam, kuram it kā vajadzētu baidīties no cilvēkiem, žagata izturoties arī sētā. Cilvēkiem, kas piesēduši uz soliņa, mēdzot sēsties uz pleca un pat galvas, dažu labu tā kārtīgi pārbiedējot. “Kaimiņi jau domā, ka es žagatu piebaroju, esmu pieradinājusi, bet viņa jau tā izturējās, pirms es pasāku reizēm tai kaut ko ēdamu pamest.”

Mums – žurnālistiem – pašiem izmanīgo putnu fotogrāfijā iemūžināt tā arī neizdevās, bet vakar, 24. augustā, ilustratīvs apliecinājums stāstītajam iekrita virtuālajā pastkastītē. “Celtnieku ielas jaunā iemītniece žagata pēdējās dienās nobiedējusi ne vienu vien lielu un mazu garāmgājēju. Pārliecinājāmies, ka tā ir ļoti komunikabla un vēlas nevis uzklupt, bet draudzēties. Sākumā putna uzlaišanās uz galvas mazliet biedēja, jo atgādināja kādu no Hičkoka šausmenēm, bet putns tikai maigi pavandīja frizūru, pabakstīja saulesbrilles un ar jauno mājvietu likās ļoti apmierināts. Nezin, cik ilgi žagata tur būtu sēdējusi, ja matu īpašniecei nebūtu citu plānu. Bet, līdzko frizūra patvērās mašīnā, arī putnam izdevās tur iesprukt. Tas izpētīja braucamrīku, uzsēdās jaunajai draudzenei uz pleca un izrādīja gatavību braukt uz Rīgu. Pēc tam, kad žagata vairākkārt vēlreiz bija nosēdusies uz matiem, mēs atkal iekāpām mašīnā un likām manīt, ka laiks iet katram savu ceļu. Žagata pārstaigāja mašīnas jumtu, pieklauvēja pie lūkas un aizlidoja dārziņu virzienā. Kurš ir pazaudējis putnu? Žagata meklē savu pieradinātāju!” vaicā foto autore.

Visticamāk – pieradināšanas sekas

Jāpiebilst, ka līdzīgu stāstu šovasar nācies dzirdēt arī no citu daudzdzīvokļa namu iemītniekiem pilsētā. Vienā tādā reizē, ko arī izdevies iemūžināt, žagata savukārt bija sadomājusi, ka turpmāk dzīvos uz balkona un, neviena nebīstoties, ilgstoši tupēja uz velosipēda bagāžnieka….

Kā min V. Ķerus, šie gadījumi, it īpaši, ja putns nebaidās pat uz pleca vai galvas cilvēkam nolaisties, visticamāk, tiešām apliecina, ka šo putnu kāds ir pieradinājis. “Kā tas nereti gadās, paņem jaunu, iespējams, pēc skata – savainotu putnu, bet pēc tam to atkal palaiž brīvībā…,“ – tā V. Ķerus. Un putni, jo īpaši, ja tie ir vārnu dzimtas, pie cilvēku pasaules piedāvātajām ērtībām nu ļoti ātri pierodot. “Reizēm, jo īpaši pavasaros, zināms, ka cilvēkiem mēdz uzbrukt medņi, kā arī daudz mazāki putniņi, ko  varbūt ir grūtāk pamanīt, reizēm uzvedas netipiski drosmīgi.” Bet tas tomēr ir sezonāli un saistīts ar to, ka lidoņi aizstāv savas ligzdošanas vietas, perējumus. Tāpat noteikti  kopumā drosmīgāki ir jaunuļi, īpaši tie, kas jau no izšķilšanās brīža dzīvo trokšņainajā pilsētvidē. Tomēr tik izteikts draudzīgums, kā aprakstīts šoreiz, gandrīz dorši, ka ir pieradināšanas un piebarošanas sekas.