Koku ciršanu Melnezera mežā plāno sākt pēc gada

Gan pirms, gan pēc Gadumijas saņēmām informāciju par to, ka, iedzīvotājuprāt, apdraudēts Melnezera apkārtnes mežs. Tajā uz kokiem sazīmētas norādes, sasprausti mietiņi, kas varētu liecināt par iespējamo koku izciršanu. Savukārt zinātāji stāstījuši, ka šai vietā plānots paplašināt atpūtas vietu un visus šos darbus pašvaldība esot saskaņojusi.

Iedzīvotāji pauda izbrīnu, kāpēc dome, ja reiz kaut ko tādu saskaņoja, nav par to informējusi? Melnezera apkārtne ir iecienīta atpūtas vieta, kuru izmanto daudz cilvēku. Iedzīvotāji atzina – ja šī vieta pārvērtīsies par kailcirti, tukumnieki būs tikai cietēji, jo uz visiem laikiem pazaudēs gadu desmitiem, pat simtiem dabas veidotu skaistumu. Tieši tāpēc ne viens vien tukumnieks paudis gatavību organizēt protesta akcijas, mudināt tajās iesaistīties sabiedrību, lai kokus nosargātu un ciršanu nepieļautu.

Domā par atpūtas vietu, par koku ciršanu neko nezina

Jāpiebilst, ka koku ciršana pilsētā allaž radījusi lielas diskusijas; nereti tā likusi atbildīgajām institūcijām analizēt un pat pārskatīt pieņemtos lēmumus. Mēs centāmies noskaidrot, vai tiešām pašvaldība apstiprinājusi projektu, kura īstenošanai jānocērt koki?

Tukuma domes priekšsēdētājs Juris Šulcs un domes izpilddirektors Ēriks Lukmans stāstīja, ka viņi nekādus darbus Melnezera apkārtnē nav saskaņojuši. To, kā viņi noskaidrojuši, neesot darījuši arī citi administrācijas darbinieki: "Mēs nemaz to nevaram darīt, jo dome nevar saskaņot darbus citas pašvaldības – Smārdes pagasta – teritorijā. Otrkārt, mums ir vienošanās ar VAS «Latvijas valsts meži» par to, ka visas mežu teritorijas ap Tukumu ir pilsētas zaļā zona, kurā bez pilsētas saskaņojuma nekāda kailcirte nevar notikt. Izņēmums – meža sanitārā tīrīšana. Jautājums tad jāuzdod Smārdei un «Latvijas valsts mežiem» – kāpēc viņi neievēro normatīvos dokumentus."

– Vai jūs esat parakstījuši kādus dokumentus par iespējamām darbībām?

– Plānojam parakstīt trīspusēju vienošanos, ka Smārdes pagasts kā teritorijas īpašnieks un «Latvijas valsts meži» kā teritorijas lietotājs neiebildīs, ja Tukuma pašvaldība veidotu pie Melnezera atpūtas zonu, kas vajadzīga pilsētas iedzīvotājiem. Ja šādu atpūtas vietu veidos, izstrādās projektu, izsludinās, un jūs par to noteikti zināsiet, tāpat kā es. Šāda tikšanās bija, bet, kamēr nekas nav darīts, nevaru komentēt.

– Kad bija šī tikšanās?

– Pirms pāris mēnešiem. Tā bija konceptuāla saruna par atpūtas vietu.

– Vai «Latvijas valsts meži» neteica, ka cirtīs mežu?

– Nē. Mēs par šīm darbībām uzzinājām no avīzes.

Ē. Lukmans:

– Mēs runājām par to, ka varētu iekārtot laipas, ka teritoriju paplašinātu, iespējams, tajā varētu atrasties arī pārvietojama kafejnīca. Runājām arī, ka varētu noslēgt sadarbības līgumu. Ir atsūtīti līguma paraugi, esam sākuši dokumentus gatavot. Smārdes pagastam par šādu sadarbības līgumu iebildumu nebija, viņi labprāt piedalītos līguma izstrādē. Runājām arī, ka «Latvijas valsts meži» savus līdzekļus šajā projektā varētu ieguldīt, taču 2009. gadam budžets jau esot saplānots; 2010. gadā par to varētu runāt. Piemēram, ierīkot laipas uz avotiņu. No mūsu puses būtu jānodrošina pārvietojamās tualetes utt.

– Vai jūs bijāt šīs tikšanās iniciatori?

– Iniciatori bijām gan mēs, gan LVM, kas bija uzzinājuši, ka Melnezerā jau darbojamies – finansējam glābšanas dienestu, uzturam kārtību utt. Taču līgumiskā pamata tam nav – patiesībā darbojamies nelikumīgi, tāpēc arī gribam oficiāli visu sakārtot. Vienīgais, kam nepiekritām, – LVM vēlējās, lai saimniekojam visu gadu, taču tam nepiekritām, jo tas prasītu lielākus līdzekļus pašvaldības budžetā. Mūsu vēlme ir strādāt vasaras sezonā, kad atpūšas daudz cilvēku un kad jānodrošina kārtība. Reizi mēnesī mēs varam izkontrolēt, vai nav sakrājušies atkritumi, jāteic, to jau darām arī šobrīd.

Melnezera mežā – izlases cirte

Vakar Melnezera apkārtnē tikāmies ar VAS «Latvijas valsts meži» Zemgales mežsaimniecības izpilddirektoru Ilgoni Rozīti, izpilddirektora vietnieku plānošanas jautājumos Edmundu Lindi, vides speciālisti Sandru Galiņu, plānotājiem Andri Vārpiņu, Tāli Gobu, Engures iecirkņa vadītāju Gunti Dišleru un Kandavas iecirkņa vadītāju Ralfu Ratkeviču. Viņiem vaicājām, vai tiešām mežus ap Melnezeru pilnībā izcirtīs un iedzīvotāji zaudēs savu atpūtas vietu?

– Iedzīvotāji redakcijai stāstīja, ka ezera apkārtnes mežā sasprausti mietiņi, uz kokiem sazīmētas norādes, kas liecinot par plānotiem darbiem. Tātad, vai pie ezera paredzēts nocirst kokus?

A. Vārpiņš, T. Goba:

– Kas attiecas uz apzīmējumiem un mietiņiem – tie ir pazuduši, tā ka darbs mums būs jādara vēlreiz. Otrkārt, ap Tukumu aptuveni 1300 ha lielā teritorijā ciršana ir ierobežota – tajā netiek pieļautas kailcirtes, bet atļautas izlases cirtes. Šī teritorija sākas no Sēkļa ezera, tālāk līdz Engures šosejai, gar Raudas kapiem un līdz Ūdru ceļam. Tieši šāda zona pašvaldībā ir saskaņota.

– Tātad – cirtīs?

E. Linde, I. Rozītis:

– Noteiktā joslā ap pašu ezeru nekādi darbi nav paredzēti, jo tie tur nav atļauti, – šī teritorija tāpēc atstigota nost, un tas ir pavisam cits nogabals. Tāpat nekādi darbi nav paredzēti teritorijā, kas ir dabiskais meža biotops un ko atstās, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību. Pārējā teritorijā paredzēta izlases cirsma – nocirtīsim vienu trešo daļu no pašreiz augošā – no krājas. Vienkārši runājot, pēc nociršanas te paliks tā kā parkā. Ja tagad te ir mežs, būs meža parks. Pamatā nocirtīs tā sauktā otrā stāva kokus un egles, retāk – priedes, visdrīzāk tādas, kas augumā atpalikušas. Liela daļa lielo, resno priežu, kas ir 120 gadus vecas un pat vecākas, paliks.

– Tad jau te paliks tikai daži koki?

– Nē, divas trešdaļas koku paliks.

– Vai neiznāks tā – vienu daļu egļu nocirtīs, daļu nopostīs mizgrauži, un paliks tukša vieta?

T. Goba, E. Linde:

– 120 gadus vecā priežu audzē saglabāt egles nav pareizi. Mēs sēžam uz bumbas – vienā mirklī kukaiņi var parādīties, tad ir lieli zaudējumi. Turklāt pašiem kokiem rodas trupe, tie aiziet bojā.

S. Galiņa:

– Vai iedzīvotājiem ir vēlme atstāt kādu egli?

– Nē, bet iedzīvotāji vēlas, lai paliktu klusa un mierīga atpūtas vieta, lai ir mežs un iespēja atpūsties. Viņi uztraucas arī, ka, zāģējot kokus, tiks izpostīta vieta ap avotiem.

– A. Vārpiņš, G. Dišlers:

– Kādreiz iedzīvotāji protestēja, ka aizvāc vējgāzes. Ja toreiz tās netiktu aizvāktas, tagad lielo egļu tur nebūtu, jo tās visas kukaiņi būtu noēduši.

Precīzi grūti pateikt, bet – ap avotiem ir jaunaudzes, kur darbi nav paredzēti, savukārt ap strautu ir aizsargjosla, kur nekāda izlases cirte nevar notikt. Jebkurā gadījumā avotiem nekas nenotiks.

– Bet kā izskatīsies apkārtne – pameža nebūs, tikai kaili koki?

S. Galiņa:

– Šajā mežā, veidojot izlases cirti, īpaši jāpiedomā par ainavu – izzāģējot pamežu, jāatstāj pameža grupas, piemēram, lazdu grupas. Tas jādara tajās vietās, kur cilvēki vairāk staigā, taku tuvumā. Varbūt tiešām ir neizpratne un bažas, ka nocirtīs visus kokus, bet tā nav. Īpaši gan jāpiedomā, kā cirst un kā šo vietu veidot.

– Vai ir izstrādāts projekts, lai to ņemtu vērā?

– Mēs par to norādīsim cirsmas novērtēšanas aktā un minēsim līgumā, ko slēgsim ar darbu veicējiem.

– Kāpēc šie darbi iepriekš netika saskaņoti ar pašvaldību?

E. Linde:

– Mums nav noteikts, ka jāsaskaņo. Zinām mežu robežas, pilsētas aizsargjoslu, uz ko attiecas aizsargjoslu apsaimniekošanas noteikumi, ciršanu regulē Meža likums, kā arī noteikumi par koku ciršanu.

– Varbūt iedzīvotāji var nosargāt to meža daļu, kas atrodas Melnezera apkārtnē un pa ceļam uz ezeru, bet jūs varētu darbus organizēt tālāk no pilsētas?

– Kā jau teicām – ļoti plašā teritorijā ap pilsētu kailcirte nav atļauta.

– Kāpēc nevar necirst?

I. Rozītis, E. Linde:

– Un ko iegūsim? Jārunā par kopējo ekonomisko ieguvumu vai zaudējumu, jo šie meži nav izslēgti no saimnieciskās aprites. Mums ir uzstādījums – kailcirtes ierobežojums, bet varam saimniekot ar izlases cirtēm, un tas laiks ir pienācis. Ļoti ilgus gadus šeit nekas nav darīts, tagad plānojam cirsmas atkarībā no tā, ko likums ļauj. Šajā vietā vienas cirsmas plānošanas vienība ir 3,5 ha.

Mēs varam runāt par iedzīvotāju iestāšanos – lai mēs liktu šo mežu mierā, bet tad valstij jāpieņem lēmums un jāizņem tas no saimnieciskās darbības ārā. Bet es nezinu, vai esam tik bagāti, ka varam to darīt.

– Kad šos darbu sāksiet?

I. Rozītis:

– 2009. gadā te vēl nekas nenotiks, darbi plānoti 2010. gadā. Protams, tas atkarīgs arī no tā, vai netiks palielināts ciršanas apjoms.

Mans uzskats – ņemot vērā iedzīvotāju satraukumu, pievērsīsim uzmanību meža izstrādes laikam un darbu kvalitātei. Pats galvenais – šī vieta jāizstrādā ziemā, lai netraucētu cilvēkus un būtu mazāk riska, tāpat jāizvirza nosacījums savākt visus ciršanas atkritumus.

– Vai jūs būtu gatavi tikties ar iedzīvotājiem, ja kāds uz to aicinātu, lai skaidrotu šo situāciju? Varbūt iedzīvotāju sapulcē pie Melnezera?

– Mēs varam izskaidrot, ja tikai šai sarunai ir kāda jēga un ja kāds klausās.

P.S. Aiz kadra palika svarīgākais – kāpēc šajā laikā vispār pieņemts lēmums par valsts mežu papildu izciršanu, laikā, kad koku cena pasaulē ir katastrofāli kritusies un lielākie mežu izcirtēji – konkursu uzvarētāji – eksportē apaļkoku? Tātad – ekonomiskais ieguvums no šī lēmuma konkrēti skaidrots netiek, kaut arī nesen publiskotais Valsts kontroles atzinums ir gana daiļrunīgs…

Par to mūsu turpmākajās publikācijās, kad iztaujāsim gan atbildīgos Zemkopības ministrijas darbiniekus, gan politiķus, tai skaitā Tukuma rajona padomes priekšsēdētāju Edmundu Pētersonu, kas ir VAS «Latvijas valsts meži» padomes loceklis.