Klusa lūgsna pirms gadu mijas

Brīdi pirms gadu mijas Durbes pils atkal ieskanējās mūzikas skaņās. 29. decembrī klausītājus tur pulcēja pianistes un koncertmeistares Santas Jākobsones tukumniekiem dāvāts koncerts „Klusā lūgsna” ar dziedātāja Jura Vizbuļa piedalīšanos.

Komponista Georga Pelēča 30 klavierprelūdiju ciklu savulaik izspēlējis profesors Juris Kalnciems, šoreiz atskaņojumam uz sava skolotāja dāvinātā flīģeļa, kas iedzīvojies Durbes pilī, vairākas no tām izvēlējusies arī Santa Jākobsone. Uzskata, ka sākotnēji prelūdijas kalpojušas kā priekšspēle, lai noskaņotu gaidāmajam skaņdarbam, un tikai vēlāk izaugušas līdz patstāvīgu kompozīciju nozīmībai. Taču decembra nogales koncertā tām atkal ir pirmatnējā loma – tās liek pierimt gada skrējienā satrakotajiem cilvēku prātiem, piestāt domām un ieklausīties mūzikā un sevī. Un tad paklusām, bikli ielūkoties nākotnē.

„Laikam gan tas komponists nejūtas īsti laimīgs savā dzīvē, ja raksta tik skumju mūziku,” pēc koncerta saka kāda apmeklētāja. Cik izdodas noskaidrot – gan ģimenes, gan darba dzīve Georgam Pelēcim veidojusies veiksmīga. Turklāt, kā pats neslēpj, iedvesmu savām kompozīcijām viņš smeļas nevis ikdienā un apkārtējā vidē, bet pašā mūzikā. Viņš nebeidz vien naivi priecāties, cik skaista var būt vientuļa melodija, kāda harmoniska saskaņa rodas, ja tai pievienojas vēl cita, un cik brīnišķa saspēle veidojas, mažoram tiekoties ar minoru. Viņš atkārto to vēl un vēlreiz, līdz arī klausītājs ir ievilkts mūzikas valgos.

G. Pelēča prelūdijas koncertā mijas ar Jura Vizbuļa dziedātām dziesmām no cikla „Atmiņu laivā” . Tā ir Augusta Smagara dzeja no pagātnes – par mīlestību, naidu, izlikšanos. Un mūzika pa aukstām skaņām kāpj no 400 gadu tālas senatnes un nemierīgi pulsējot atgādina par jūtām, kas pārdzīvo laiku. Bet dziedātāja balss ir tik dzīvīgi silta, glāstoša un saudzējoši maiga kā pēc grūtas ziemas no jauna uzplaucis zieds.

Skumjas tek no pianistes pirkstiem uz klavieru taustiņiem, tās izlaužas klausītāju acīs un ielāsojas vaigu galos. Taču tās nav bezcerīgas, tās ir skaistas un šķīstas skumjas.

Imanta Zemzara „Kluso lūgsnu” ar Leonīda Breikša vārdiem Santa Jākobsone velta nule kā mūžībā aizgājušajai māksliniecei Tairai Haļāpinai. Tā izzīmējas dvēseliski smalka un neparasti apskaidrota kā brīdis starp būtību n nebūtību.

Bet koncerta otrajā daļā skan Jāņa Lūsēna mūzikā ietērpta Jāņa Poruka un Kārļa Skalbes dzeja – klusināti gleznojumi balsij un klavierēm ar baltu puķi, neaizsniedzamām zvaigznēm un aukstu ziemu. Taču arī ar mājām un siltu pavardu, un atvērtām cilvēku sirdīm.