Šosvētdien, kad skolotāji sagaidīs savus profesionālos svētkus, viņiem vāzes jau būs pilnas ar piektdien dāvinātajiem ziediem. Ar tiem skolēni būs pateikuši savu mīļo, kluso un pateicības pilno paldies. Ziedus noteikti saņems arī Tukuma 2. vidusskolas matemātikas skolotāja Olga Antule un Tumes vidusskolas mājturības un vizuālās mākslas skolotāja Agnija Antule. Mamma un meita. Viņas uz sarunu aicinājām, lai saprastu, kā jūtas skolotājs pēc viena gada skolā un kā – pēc 35 nostrādātiem darba gadiem. Jāteic gan, ka precīzu recepti atbildes vietā nedabūju, tā vietā ieguvu ļoti siltu sajūtu, kas, ai, kā noderēja vējainajā oktobra trešdienā! Un vēl – pavisam noteikti sapratu, ka skolotāja darbs var būt sirdslieta. Turklāt – vairākās paaudzēs.
– Sāksim pavisam vienkārši – kāpēc izvēlējāties skolotāja profesiju?
Olga Antule:
– Man bija ļoti mīļa krustmāte, Latvijas laika skolotāja Olga Eltermane, kādreiz strādājusi Variebas pamatskolā, vēlāk – Lutriņu skolā, un, maza būdama, pie viņas pavadīju daudz laika. Tā kā viņas vīrs bija bijis aizsargs, padomju laikos krustmāte par skolotāju strādāt nevarēja, bet skolotāja gēns viņai, vienalga, bija īpaši stiprs. Biju apķērīgs bērns, piecos gados labi lasīju – visu, kas bija viņas bibliotēkā. Un, mācot savas lelles un lāčus, zināju, ka būšu skolotāja. Tikai pirms pašām studijām Liepājā nevarēju izvēlēties starp latviešu valodu un matemātiku. Matemātikai par labu izlēmu tās lakoniskuma, konkrētības dēļ.
Agnija Antule:
– Bērnībā sapņoju par policista darbu, jo tētis bija policists, bija arī citas profesijas, taču, kad mammas draugi vaicāja, vai iešu viņas pēdās, vienmēr kategoriski iebildu, ļoti, ļoti biju pret skolotāja profesiju. Biju redzējusi, ka reizēm mamma pārnāk smaidoša, bet reizēm…
Interviju lasiet piektdienas, 4. oktobra, laikrakstā ŠEIT!
Olga – vislabākā skolotāja, kāda man ir bijusi.
Prieks par abām skolotājām. Lai nepazūd vēlme palīdzēt skolēniem mācīties un turpināt mācīties pašām! Olgai un Agnijai novēlu izturību un labas sekmes!
Olga tiešām lieliska skolotāja, iemāca visu perfekti, sapratu pat tādas vielas, kuras lauž galvu gandrīz visiem!
Brīnišķīgs raksts un iedvesmojošas skolotājas.
Visu cieņu Olgai, kura spēja iemācīt algebru un ģeometriju pat tādiem tipāžiem, kuri nebija īpaši apdāvināti ar izpratni par minētajiem priekšmetiem – piemēram man 🙂
Par Olgas mācīšanas metodēm var pastrīdēties (it sevišķi brīžiem aizskarošajiem izteicieniem), taču nenoliedzami sieviete izvēlējusies pareizo profesiju. Veiksmi arī turpmāk.
Skolātājs – tā nav vienkārši profesija. Skolotājs – tas ir aicinājums! Skolātāja O.Antule ne tikai labi mums mācīja savu priekšmetu, bet kā klases audzinātāja prata ar mums atrast kopīgu valodu, jo sevi nestādīja kaut kur virs mums -skolēniem, bet vadījās tiešām pēc principa “pirmais starp līdzīgajiem”. Savējā! Jā, gadījās arī pa skarbākam vārdam, bet, nu, pacietības mērs nevienam nav bezgalīgs… Lai spēks un izturība!
Olga ir forša