19. februārī, semināru par vides pieejamību cilvēkiem ar redzes traucējumiem rīkoja Liepājas Neredzīgo biedrība. Sarunā piedalījās Tukuma domes speciālisti un nevalstisko organizāciju, tostarp Tukuma rajona neredzīgo biedrības pārstāvji.
Redzes invalīdiem vislielākā atkarība no vides
Kā atzina semināra vadītāji Māris Ceirulis un Daiga Bindere, gan iekštelpu iekārtošanā, gan pilsētvides veidošanā daudz vairāk jādomā par cilvēkiem, kuru dzīves kvalitāte bieži vien atkarīga no amatpersonu spējas iedziļināties viņu problēmās. M. Ceirulis stāstīja, ka vissmagāk to izjūt tieši redzes invalīdi, jo viņu pārvietošanās vistiešāk atkarīga no pareizi ierīkotiem celiņiem, redzamām gājēju pārejām, prasmīgi iekārtotām sabiedriskajām telpām. Klātesošajiem viņš demonstrēja brilles, kas ļāva ieraudzīt pasauli ar kataraktas un glaukomas pacienta acīm, vai – ja ir tīklenes bojājums, sānu vai tuneļredze utt. Turklāt – redzes traucējumi lielākā vai mazākā pakāpē ir daudziem gan vecuma, gan dažādu saslimšanu, traumu dēļ. Tieši tāpēc arhitektiem, projektētājiem, būvniekiem, plānojot jaunbūves vai ēku rekonstrukciju, jādomā, kā padarīt vidi labāk redzamu un izjūtamu. Tātad – jāiedomājas, kā ar visu rīkotos vājredzīgs vai neredzīgs cilvēks.
Nav standartu, ir priekšlikumi
Lai arī nav standartu, kas pateiktu priekšā, kādā krāsā jākrāso telpu sienas, kādā grīdas un cik augstu jāpieliek norāžu plāksnītes, lai cilvēks ar redzes traucējumiem spētu izmantot pakalpojumu, Liepājas Neredzīgo biedrība ir izstrādājusi savus ieteikumus, apkopojot gan pašu, gan ārzemju pieredzi. Tātad, ko darīt, lai vājredzīgs vai neredzīgs cilvēks bez citu palīdzības spētu gan saņemt pakalpojumus, gan atpūsties, gan pārvietoties pa pilsētas ielām?
Iekštelpās iesaka ierīkot dienasgaismas spuldzes, papildus izgaismot norādes, tālruņa aparātus, kāpnes un ieejas. Norādēm, telpu numuriem, uzrakstiem jābūt kontrastējošās krāsās, tāpat kā gaismas padeves slēdžiem un kontaktligzdām, kas jāierīko 85 līdz 90 cm augstumā, lai tos varētu aizsniegt cilvēks ratiņkrēslā. Sienām, grīdai un durvīm pēc krāsojuma savstarpēji jākontrastē. Pie sienām vēlams izvietot arī kontrastējošas krāsas orientierus (Tukumā jau redzēts, ka pie sienām pielikti dekoratīvi dēlīši, lamināta plāksnes utt.), lai palīdzētu orientēties.
Vislabāk ar dzeltenas, bet var arī ar citas krāsas līnijām (vai citiem apzīmējumiem) jāmarķē stikla durvis vai sienas, lai tajās neieskrietu. Iesaka trīs 10 cm platas līnijas uzzīmēt vai uzkrāsot 0,25, 1,40 un 1,60 m augstumā. Sabiedrisko ēku gaiteņos pie sienām neiesaka likt plauktus, kastes, ugunsdzēšamos aparātus (tie jāievieto nišās), lai tuvu sienai ejošs cilvēks nesavainotos. Tāpat svarīgi izvēlēties neslīdošu grīdas segumu un stingri piestiprināt paklājus.
Īpaša uzmanība jāpievērš līmeņu maiņām, piemēram, pakāpieniem. Vienmēr jāatceras – kad vājredzīgs vai neredzīgs cilvēks nostājas trepju augšgalā, viņam trepju nav, ja nav norāžu par līmeņu maiņām. Tātad – bez palīdzības viņš riskē nokrist. Vietām to risina ar pakāpieniem no cita materiāla, īpašu apgaismojumu, skaņas signālu. Vislabāk pirmo un pēdējo pakāpienu marķēt ar dzeltenu krāsu, bet lenteri ierīkot tā, lai tas beidzas reizē ar kāpnēm, nevis pāris pakāpienus ātrāk.
M. Ceirulis atzina, ka nopietni jādomā arī par lifta izvēli – labāk, lai tas ir vienkāršāks, ar pogām, nevis ar sensoriem, kuru rādījumi nav sataustāmi un ir grūti saredzami. Viņš arī teica, ka ir pieredze daudzus apzīmējumus un informāciju norādīt Braila rakstā – liftos, stāvu apzīmējumos, norāžu plāksnītēs utt.
Vislielākā problēma – bordītes, maliņas, pakāpieni
Kā skaidroja eksperti, apkārtējā vidē vislielākās galvas sāpes rada līmeņu svārstības – viens divi pakāpieni, paaugstinātas maliņas, bordes utt, kas ierīkotas tur, kur varēja iztikt ar slīpumu, norobežojošo krūmu rindu, puķu dobi utt. Nav jābūt invalīdam, lai aizķertos un pakluptu. M. Ceirulis norādīja, ka šai ziņā atšķirīgi ir arī normatīvie akti. Piemēram, Ministru kabineta noteikumi pieļauj 4 cm augstas līmeņu starpības (piemēram, starp ielu un ietvi, kur ierīkota gājēju pāreja vai ratiņu nobrauktuve), savukārt invalīdu organizācija «Apeirons» pieļauj 2 cm starpību, lai gan patiesībā nekādai starpībai nevajadzētu būt. Un pašvaldība, izstrādājot nosacījumus kāda objekta būvniecībai, to visu var paredzēt. Otrs svarīgs nosacījums – gājēju pārejām jābūt izgaismotām; tāds nosacījums būs obligāts no 2011. gada, savukārt stabiem 1,30 m līdz 1,60 m augstumā – marķētiem ar dzeltenu svītru. Šādi iesaka marķēt stabus redzes invalīdu visbiezāk izmantotajos maršrutos – uz poliklīniku, autoostu utt.
Liepājnieki izstrādājuši vairākus dokumentus, kas varētu atvieglot darbu pašvaldību speciālistiem dažādu rekonstrukcijas projektu īstenošanā, ieplānojot tādus risinājumus, kas ir gan dekoratīvi, skaisti, gan noderīgi. "Jo – mēs nekad nezinām, kurā brīdī visi šie ieteikumi varētu palīdzēt mums pašiem. Tāpēc par to ir jārunā un pašām neredzīgo biedrībām jāiesaistās un jāpasaka, kas ir nepieciešams, lai paši sev palīdzētu," atzina, M. Ceirulis.
