Ar Gunu Rozi iepazinos pirms divarpus gadiem, kad pievienojos Tukuma literātu apvienībai. Vispirms ievēroju viņas darbības stilu: klusi un mierīgi tiek noorganizēti desmitiem pasākumu! Kā tik daudz enerģijas var ietilpt vienā cilvēkā?! Vai tā iestrādāta vārdā? Un kā izdodas atjaunot spēkus? Domāju, ka Gunai palīdz braucieni pie dabas, sveču gaisma, slaidu kaķu pāris mājās un draugu loks, bet vairāk centos noskaidrot īsā sarunā, kas notika dažas dienas pirms Gunas apaļās jubilejas.
– Kāda vieta tavā dzīvē ir Tukumam?
– Krietni lielāka, nekā domāju pirms piecarpus gadiem, kad te ierados. Tukums nebija mana apzināta izvēle, bet nebija arī tā, ka uz labu laimi bakstīju ar pirkstu kartē. Bija krīzes kulminācija, žurnāls «Ieva» mani “samazināja”, un taisījos doties peļņā uz Angliju. Man bija neparasti plaša izvēle – varēju pakot eļļas pudeles vai fasēt burkānus. Bet Tukumā dzīvoja mīļotais vīrietis un piedāvāja trešo variantu. Tātad, ja viņš dzīvotu Zilupē vai Bambāļos, es būtu tur. Pirmie pāris gadi bija briesmīgi – pēc 30 Rīgā nodzīvotiem gadiem īsts kultūršoks! Pilsētiņa likās tik maza, ka uzjautrinājos, dzirdot vārdu ”centrs”. Visvairāk man trūka sabiedrības. Tukumā pazinu trīs cilvēkus, visi mani draugi un jau patstāvīgie bērni Rīgā, tāpēc, cik vien bieži iespējams, braucu uz intervijām Rīgā – turpināju ārštatā rakstīt žurnāliem «Lilit», «Una», «Citādā Pasaule», «Auto Bild», «Copes Lietas» u. c.
Pie Tukuma pieradu ļoti lēnām, bet nu jau šī pilsēta ir pārvērtusi manu ikdienu līdz nepazīšanai un ievilkusi sevī pamatīgi. Pērn uz 18. novembra pieņemšanu pie mēra aizgāju ar savu pieaugušo dēlu. Tur viņš pēkšņi man pajautāja: ”Vai tev te nav par šauru? Vai nepietrūkst telpas, kur izpausties? Negribas atpakaļ uz Rīgu, plašākos ūdeņos?” Es apjuku. Kā žurnāliste nodomāju: ”Labs jautājums.” Kā tukumniece bažījos: ”Ko gan ”viņa” uz to atbildēs?” Jo tieši tajā brīdī sirds dziļumos tik ļoti lepojos ar Tukumu un ar cilvēkiem, kas te kalnus gāž… Un ar sevi Tukumā. Atbildēju: ”Bet man ir iespēja kopā ar Tukumu peldēt plašākos ūdeņos.” Varbūt tieši tāpēc man ir lolojums «Sirds uz perona», ko nu jau zina ne tikai visā Latvijā, bet arī ārpus Latvijas.
Tālāk lasiet laikraksta piektdienas, 13. februāra, numurā ŠEIT!
