Tā tas notiek, un tā tam jānotiek. Laiks neapturami traucas uz priekšu, mainās mākslinieku paaudzes, parādās jauni centieni un ideāli. Kad es iepazinu Alberta Pauliņa gleznas, viņš vēl bija jaunais mākslinieks, kas līdz ar savu paaudzi nāca ar svaigām idejām un vēsmām. Līdz savai 50-gadei pirms 15 gadiem viņš bija sasniedzis savu briedumu, un tagad gribu citēt savus tolaik teiktos vārdus mākslas žurnālā «Studija»:
”Ilgus gadus saistībā ar ”lielo mākslu” Tukumā galvenokārt dominēja Ansis Artums un Leonīds Āriņš. Daba, krāsa, personības lielums, arī eksperiments. Uz septiņdesmito un astoņdesmito gadu sliekšņa sevi sāka pieteikt jaunais Alberts Pauliņš. Studiju gados A. Pauliņš kopā ar līdzbiedriem Aiju Zariņu un citiem ”apsēstajiem” atvērtu sirdi uzsūca primitīvo (jeb ”nesamaitāto”) kultūras spēku, XX gadsimta klasiku, pasaules meistaru un savu tiešo un netiešo skolotāju Pauļuka, Iltnera, Zariņa un Bērziņa ”ismus”. Līdz nostājas savā neatkārtojamā vietā un pozīcijā. Latgaliešu izcelsmes, no desmit bērnu ģimenes, Alberts Pauliņš ir iesakņojies mākslā un Tukumā, savā daiļradē iedzīvinot gan pēctecību, gan tālāk virzību.”
Vairāk lasiet laikraksta 8. augusta numurā (ŠEIT!)
