Kur esi, mans krietnais saimniek?!
“Vaaaauuu!” – tā iesauksieties, manu daiļo tēlu ieraugot! Zinu jau zinu, ka esmu pietiekami glīts un pievilcīgs, paša Ķīnas imperatora mīļākā pekinieša desmitās paaudzes brālēns! Teiksiet, ka neesmu tīras šķirnes?… Mīlestība dara trakas lietas un cita starpā tā jauc prātus un šķirnes, lai cik tās cēlas un lai cik stipri papīri saimnieku kabatās! Neskatoties un manu mānīgo ārieni, esmu mazliet uzkrājis tauku slānīti, bet man ļoti patīk skriet un doties pastaigās! Nākot tuvāk pavasarim, atgūšu sportisko formu, un tad jaunajam saimniekam būs jāpasvīst, lai tiktu man pastaigā līdzi! Ar tādu rīku kā ķemme esmu uz tu! Mans kažoks ir mans lepnums un rota! Nekādi dadži un savēlusies spalva nebūs manā glaunajā kažokā! Mana vēlēšanās ir dzīvot ģimenē, kura nav pārāk aizņemta darbos, jo esmu aktīvs un dzīvespriecīgs. Negribētu gulēt dīkā uz dīvāna un gaidīt saimniekus mājās pārnākam no darba. Man vajadzīgi tādi saimnieki, kuriem būšu līdzās vienmēr un visur, iespēju robežās, protams.
Ričijs – cīnītājs jau ceturto mēnesi patversmē…
”Mosties, dzīvo, esi laimīgs un vesels!” Ar šādu devīzi un ļoti smagu diagnozi – aknu ciroze – dzīvo mīlulis Ričijs. Nu jau četri mēneši pagājuši, dzerot zāles, pareizi ēdot un paciešot nepatīkamas procedūras. Ričijam jādodas uz klīniku, lai veiktu analīzes un sonogrāfiju, zāles sunītim jādzer visu laiku bez pārtraukumiem. Būsim pateicīgi, ja piezvanīsiet pa tālruni 90006089, lai veltītu kādu spēcinošu zvanu (1,42 EUR) sunīša veselībai!
Sirma galva jāgodā
Manu nonākšanu patversmē varētu nosaukt par otro piedzimšanu. Kad izejot no mājām, gribēju apmest kādu līkumu, sniegputenis man nojauca maršrutu. Gāju, gāju un gāju, līdz spēki izsīka, apgūlos un… Noteikti jau būtu nosalis, bet mani atrada, un tagad dzīvoju patversmē. Pirmās nedēļas ar veselību bija pavisam švaki. Kauli stīvi, biju arī iesnas saķēris, klepus kā vecam pīpmanim. Man ierādīja vietu pie radiatora, arī gulta pašam sava un mīksts deķītis. Esmu pieradis piedienas režīma, tikai, ejot laukā pa darīšanām, mani ved pavadā, jo tā esot drošāk! Man patīk iet pastaigā, mierīgā un nesteidzoties, jo manā vecumā spriņģošana nu nemaz nepiestāvētu. Kamēr kauli tā kārtīgi iekustēsies, dzeru zāles, glukozamīnu un B grupas vitamīnus. Nedomājiet, ka pliku tableti ēdīšu, tai jābūt ieliktai aromātiskā aknudesas gabaliņā, tad, lūdzu, ēdīšu, cik piedāvās! Actiņa arī vairs nepūžņo, jo to man tīra ar zaļās tējas losjonu. Otras actiņas man nav, to zaudēju jaunībā, kad biju aizšāvis “precībās” pie kaimiņu kucītes. Gadījās spēcīgāks kavalieris priekšā, un es knapi izglābos… Tagad es saprotu, ka ne visas kalnu smailes ir iekarojamas. Lūdzu nenonieciniet, neatstumiet un neapbēdiniet vecus dzīvniekus! Tā nav, ka mēs neko nejūtam un nesaprotam. Varbūt esam nevarīgi un lēnāki, bet sirds krūtīs mums pukst, tā sajūt gan sāpes, gan bēdas un vientulību… Cerība, labs vārds, glāsts liek sajusties vajadzīgam un cerībā gaidīt uz lielo brīnumu! Mājās vietu es daudz neaizņemtu, kā jau pensionāriņš es ēdu maz, pastaigās pavadu neraustu, bet paklausīgi tipinu līdzās. Tik ļoti vēlētos kādu omiņu vai opīti uzaicināt uz “pensīšu” pastaigu, kur mēs soli solī ietu viens otram līdzās, es klusētu un klausītos visu, kas cilvēkam uz sirds sakrājies. Vakaros vēlētos sēdēt līdzās saimniekam pie televizora, esmu ar mieru skatīties jebkuru pārraidi, lai tik cilvēks līdzās. Lūdzu, dodiet iespēju vai cerību savu mūža nogali pavadīt mīlestībā un rūpēs.
Jūsu opis Jozis Pensītis
Beibe, pieci dēliņi un meitiņa Peciņa
Kāds atkal nav bijis atbildīgs un izdarījis pāri sunītei, tā nav laikā sterilizēta, un, lūk, rezultāts! Cilvēki nolēmuši doties prom uz ārzemēm, mums atstājot bagātīgu pūru! Kucīte ir ļoti vāja un ar lielu nepatiku laiž pie pupiem mazos kucēnus, mazajiem asi zobiņi un tie nodara sāpes. Cilvēki bijuši saimnieka lomā tikai četrus mēnešus un tad nolēmuši aizbraukt… Ja esat gatavi mums palīdzēt, piezvaniet 90006089, jo tik kuplai ģimenei, lai atkoptos, dienā tai būtu nepieciešami septiņi labdarības zvani. Mazajiem apetīte kā lācēniem, un vakarā, kad nolikuši ģimeni gulēt, aiznesām viņiem divas prāvas bļodas ar konserviem un sauso barību, nebijām paspējuši būra durvis aizvērt, kad bļodas tukšas! Palīdziet mūsu dižģimenei uz pekām tikt!
Kurš piedāvās Ronijai māju – plašu, drošu teritoriju un mūža draudzību!?
Cilvēki laikam nemainīsies, uzskati, rīcība un atbildība tā arī paliks nemainīgi. Kāds atdos labās rokās, kāds pazaudēs, kāds atradīs, un dzīvnieks kā upes straumes nesta lapa peldēs, aizķersies ūdenszālēs un tā, līdz apstāsies tajā vietā, kur neatkarīgi no apstākļiem un materiālajām iespējām par dzīvnieku kāds uzņemsies rūpes un atbildību, dodot sunim pajumti, ēdienu, veterināro aprūpi. Ronija tiks sterilizēta, mikročipēta, sagatavota jaunai dzīvei. Ronijas acu krāsā un skatā saskatāms brīvdomātāja – ziemeļnieka – gēnu atspiedums, zilas acis kā plašais debesjums! Ronijai ir tikai deviņi mēneši, tas nozīmē, ka visa dzīve vēl priekšā! Zvanot atcerieties, ka kopā ar Roniju jums būs jāpavada vismaz 8000 diennakšu! Vai esat tam gatavi?!
Paldies par atbildības paraugstundu!
Tik vecam sunītim būtu jāguļ uz mīksta matracīša pie silta mūrīša, bet, spriežot pēc platās kaklasiksnas un karabīnēm pie tās, saprotam, ka suns tiek turēts pie ķēdes. Cieņai un pateicībai mums jābūt kā pret sirmgalvi, tā pret vecu dzīvnieku, kurš jums kalpojis visu savu mūžu. Ja mājās vecs dzīvnieks, saimniekam tam jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai tas nepazustu! Tagad jums jāsargā suns, jo savā laikā tas bijis modrs par jūsu māju! Sakām patiesu paldies Kandavas lauksaimniecības tehnikuma audzēkņiem par cilvēcīgumu un atbildības sajūtu, par drosmi un neatlaidību cīņā ar birokrātijuun vienaldzību no atbildīgo dienestu puses, jo jaunieši nepabrauca garām ceļmalā gulošam, vecam izvārgušam sunītim, bet palīdzēja tam, paši sameklējot mūsu palīdzību. Sunīte atrasta, izbraucot no Kandavas, uz Sabiles pusi. No šādiem jauniešiem dienās izaugs krietni cilvēki, jo viņi saprot, kas ir atbildība un kas ir žēlsirdība! Mēs esam lepni par jauniešu veikumu!
”Mums pieklīda suns…”
Nu jau ļoti ikdienišķa frāze par to, ka pieklīdis dzīvnieks. Cilvēki nolēmuši sunīti paturēt sev, bet, ak, skāde, pašu mājas suns jaunpienācēju nepieņem. Suņukam ir 5 mēneši, spriežot pēc izskata, tāds vilka tipa puikiņš sanāk. Mūsu uzdevums – sameklēt Cīkariņam labas mājas. Nav suņuks ne pārāk diža auguma, ne dikti daiļa un cēla izskata. Viens feins suņuks, kuram vajag mājas un kārtīgus saimniekus!
balts