Te nu, mīļie saimnieki, ir jūsu bezatbildības upuris! Paši saka: ”Palaidām, lai paskrien…” Nejauši izskrēja, šoreiz dzīvs, bet sakropļots! Pagaidām gan nezinām, vai pie vainas mašīna, vai suns sašauts vai kāds cits sugas brālis sakodis! Un atkal ir viela pārdomām, oponentu cēlajām runām par nejaušībām un sakritībām, bet mums suns, ar ko varam darīt, kā un ko gribam! Sestdienas vakars, Tukuma pusē ārsti nestrādā, vienīgais – konsultācija pa telefonu. Suņuks, saņēmis pretsāpju un pretiekaisuma poti, gulēs un gaidīs, loģiski domājot – saimnieku, bet mūsu intuīcija saka, ka tas ir kārtējais sunītis, ko jāuzņem mūsējo bariņā, jo kādam viņš izrādījies lieks.
Suņuks kādā lauku sētā jau ceturto dienu guļot un traucējot, jo mājās jau esošais taksis esot dusmīgs uz jaunpienācēju! Domāju, kā būtu, ja mājas sunim nebūtu traucējis – gulētu, kamēr nomirtu!? Mazajam pekinmetisam ap kaklu ir plata vīriešu bikšu siksna, kažoks savēlies, netīrs, astīte pilna ar dadžiem! Žēl suņa, bezgala, gan par sāpēm, kuras tas cieš, gan par viņa izskatu! Man mājās veca (nu jau 14 gadi uz pleciem) pekiniešu jauktenīte dzīvo, bet viņas izskats ir daudz labāks par šī suņu puikiņas pašreizējo. Ūdens un ziepes, šķēres un ķemme, liekas, katrā mājā taču ir…
Gan kucēna dāvātājiem, gan saņēmējam – saimniekam, gribētos pajautāt, kāda velna pēc ņēmāt suni, turklāt – garspalvainu?! Rūpes par dzīvnieku nav tikai barošana, bet arī kopšana un drošības nodrošināšana!…
Kā tautasdziesmā: “Mēs bijām`i trīs māsiņas, visas mīļi dzīvojām…” Abas mazulītes ir Rozes māsiņas, kas šodien mums skaisti iepozēja. Palūkojiet ciešāk, sunītēm aplikti sarkanie – laimes segliņi (ja nu tomēr palīdz tikt pie savām labajām mājām?)… Pasē šķirnes nosaukums būs – ”vilka tipa”, jo acīmredzami viens no vecākiem ir bijis vācu aitu suns.
Vieniem liekas, ka no patversmes paņemts suns ir paklausīgs un pateicīgs, otriem šķiet, ka patversmē tik sliktie suņi atrodas. Mīļo cilvēk, reizēm suns ir tavs spogulis. Ne velti ir teiciens: ”Kāds saimnieks, tāds suns!” Atšķirība tik tā, ka bieži no malas sevi neredzam. Cilvēkiem pietrūkst pacietības un apņēmības. Aizved suni pāris reizes uz suņu skolu, tad apnīk, nav laika, vienkārši negrib vairāk, un tad sākam aprunāt suni, cik tas nepaklausīgs un dumjš. Māsiņu klusā cerība ir abām kopā dzīvot jaunajās mājās. Kuram katram māsas netiks atdotas, jo mums ir svarīgi, lai viņām būtu labi un krietni saimnieki. Lai piedod tie, kam atteikts, jo negribu redzēt, ka mūsu sunītis nav pietiekami pabarots un pieskatīts. Ja sievietei mājās mazs zīdainis un viņa saka, ka esot garlaicīgi mājās, vajagot … Lai netur ļaunu prātu, bet – nē. Sunītēm meklējam saimniekus ar privātmāju, ap kuru ir žogs, vai kādu lauku sētu, kurai nebūtu ceļš tuvumā, jo pie ķēdes sunītes gan neļausim turēt.
Katram patversmes sunim kaut kur ir tas viņa īstais saimnieks, ceram, ka arī mūsu māsiņām…
”Tās acis, tās acis, es aizmirst nespēšu! Par zaļajām acīm es mūžam domāšu!”
jā, šī dziesma veltīta mūsu patversmes kaķītei, jo tādas acis ir tikai mūsu Tincei. Brūni svītrotais kažoks – tik košs, un svītras uz tā veido ļoti skaistu un sarežģītu zīmējumu. Balto zeķīšu košums pārspēj jebkuru reklamēto balinātāju! Tince – skaista, laba, mīļa, neatkārtojama. Tas jau nekas, ka kaķītes dzīvesstāsts aizsākās dārziņos zem kādas pamestas būdiņas. Kaķīte zina, kas ir socializācija. To viņa izlasīja avīzē, uz kuras viņai kāda kundze atstāja reņģes un desiņu. Tince ir socializēta, kulturāla un ļoti sirsnīga. Kaķītei daudz nevajag – nedaudz paēst, nedaudz miera un mīlestības. Kā tagad moderni saka – iesūtiet piedāvājumus, un Tince tos izskatīs un atbildēs jums gan uz e-pastu, gan uz īsziņu, gan uz telefona zvanu. Par tulku no minču uz cilvēku valodu tiks pieaicināts kāds apmācīts patversmes darbinieks.
Un ļoti pieklājīgs lūgums: “Es, Tince, lūdzu piezvaniet uz patversmes ziedojumu tālr. 90006089. Pačukstēšu, ka mums ļoti garšo kādreiz iekost kādu gardāku kumosiņu, bet tā mazā bundžiņa tik dārga, ka gribētos apēst divas, bet finanses esot par īsu. Tad nu, kaķu vārdā, lūdzu papildināt mūsu finanses, lai mums punčos tiek kāda garda maltīte! Pateicos jau iepriekš, jūsu Tince no Tukuma patversmes.”
Pelēcis Mikijs pamests nosalšanai
Vēsa ziemas diena, cilvēki steigšus dodas savās gaitās, sals kniebj vaigos, ierāvuši galvu plecos, katrs cenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Siltas čības kājās, karsta tējas krūze rokās un tuvāk pie silta mūrīša. Iecerēto idilli pārtrauc pavisam kluss un pieklājīgs “miau”, kas liek apstāties. Kur tāds mazs un nosalis peļu junkuriņš še gadījies?! Kam piederi, kaķīt, kur tavas mājas?! Cilvēk – saimniek, tava sirds no dzelzs un ledū kalta!? Nevienas namdurvis neatvērsies tev, kaķīt, lai cik žēl nebūtu tevis, katram mājās jau ir savs mīlulis… Bet mēs nevaram teikt ”nē, nav vietu, nav iespējas”, mums jāvar un jādara. Paldies labajiem ļaudīm, kuri mums piezvanīja un kaķīti iedeva tieši rokās. Cik labi, ka ir uz plašās pasaules kāds, kuru aizkustināja izmisušais ”miau”! Kaķītis šonakt gulēs pie silta mūrīša kopā ar sunīti Saulīti, jo patversmē brīvu silto vietiņu vairs nav. Sunīte ir viesmīlīga un saprot, ko nozīmē zaudēt mājas un kas ir nodevība. Kaķīša kažociņš savēlies, zem tā izspiedušies kauliņi, balstiņa aizsmakusi un… dzīvnieciņš ir ļoti izbadējies…
***
Paldies teikt un izteikt apbrīnu, būt lepnam un justies drošam – to varam mēs, Tukuma patversmē, jo mums ir īsti, patiesi un sirsnīgi draugi. Vienmēr, kad mums iet grūti, mēs zinām, ka jūs mums esat – tik dažādi, tik tāli, bet visi ar vienu domu – palīdzēt nelaimē nonākušajiem, lai cik grūti arī reizēm pašiem neklātos! Mūs visus priecē uzraksts – ”devies mājās”. Mūsu visu sirdis silda laimīgie stāsti no jaunajām mājām. Tas ir mūsu kopējais nopelns! Arī pelēcis Mikijs reiz izaugs par skaistu un cienījamu runci un mēs atkal kopā priecāsimies par kārtējo laimīgo stāstu. Paldies jums!
Būt par ielas kaķi nav viegli, arī dzīve pagrabā nav nekāda patīkamā
Kādreiz mana māmiņa bija mājas kaķis, bet saimniekam neatlika naudas vai arī negribēja to tērēt sterilizācijai, un tā pasaulē radāmies mēs, kopā četri brāļi. Kad uz patversmi tika aizvests mūsu pirmais brālītis, bijām nobijušies, ka arī mēs tiksim ieslodzīti būrī, ka tiks laupīta kaķa brīvība. Kā jau redzat bildēs – arī es tiku sagūstīts. Pirmās dienas būrī bija tīrās šausmas. Doma par bēgšanu ne uz mirklīti neatstāja manu galvu. Tikai prom, uz pagrabu atpakaļ! Pagāja nedēļa, un sāku pamazām samierināties ar situāciju. Ēdiens gan labs un baudāms, tikai pietrūkst kādas reņģītes, kuras mums kāda oma rītos atnesa pie pagraba. Ēdienkarte jāmaina, un dzirdot, ka no reņģēm kaut kādi tārpi vēderā augot, esmu pārgājis uz sauso barību un konserviem. Pa laikam tiekam cienāti arī ar desu. Trakākais ar to kasti, kur tiek iebērts kaut kas tāds, no kā man jāšķauda, jo putekļi pa gaisu lido. Izrādās, ka kaķi nedrīkst nokārtoties, kur ienāk prātā, šādam nolūkam paredzēta kaste. Tā nu iet diena pēc dienas – guļu, ēdu. Jocīga tā sieviete, kas mani baro, katru reizi, kad atver būri, aiztiek mani. Es šai ar ķepu kā dodu pa rokām! Negrābsties taču gar mani! Bet šī muld un muld: “Kāds tu skaists un mīļš kaķītis!” Laikam nav ko citu darīt, kā man mieru nelikt?! Pēc laika samierinos… Lai jau glāsta mani, ja tik ļoti patīk, man arī tīri jau sāk iepatikties… un kad vēl aiz auss pakasa… un zem zoda… murrr… Šodien sadūšojos un pirmais pagāju sievietei pretim. Gribēju viņu pārsteigt – uzšņācu un tad… uzlēcu viņai uz pleca, lai brīnās! Runā te visādas lietas, ka kaķi jāsocializē. Nevar teikt – ”jāpieradina”? Ak, mode, laiks un tikumi! Šī ar mani taisīšot fotosesiju. Esmu pamanījis, ka citus kaķus, kam bijusi fotosesija, liek būros, un tad tie kaut kur pazūd!? Ak, šausmas! Bet esmu drosmīgs runcis, bildē ar mani, lai zinu, kāda ir tā jaunā dzīve pēc fotosesijas. Dokumenti man kārtībā, kažoks saposts, tā ka – gaidu vien zvanus. Un neesmu es peļu pelēks! Kas tā vispār par krāsu kaķim!? Esmu pelnu pelēks vai Jaunsudrabiņš, tā, lūk!
Gaidu, zinu, ka kaut kur mīt cilvēks, kurš, mani ieraugot, teiks: “Tu esi mūsu sapņu kaķītis, braucam mājās!”
Бедные животные.Стрелять в таких надо кто берет а потом выкидывают на улицу.нелюди одним словом.