Tukuma kultūras namā nemanāmi (vien ar pieteikumu notikumu afišā) vienu izstādi Kamīnzālē nomainījusi cita – jūrmalnieka Dzintara Adieņa gleznu izstāde.
Autora CV lasāms, ka 2001. gadā pabeigta Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļa, iegūts Mākslas maģistra diploms; izstādēs piedalās no 1995. gada, bet iztiku pelna kā dizaineris vides reklāmas firmā «Pola Impex». Savu aizraušanos ar glezniecību pats mākslinieks raksturo īsi: "Savām gleznām iedvesmu parasti smeļos no dabas – ļoti bieži manu gleznu motīvi ir dažādi ūdeņi – jūra, ezeri, kas aizrauj ar savu krāsu bagātību, smalkajiem ritmiem, faktūrām. Kopumā mani glezniecībā ļoti saista tieši smalkās toņu nianses, dažādu ritmu laukumi un faktūru kontrasti," – tas arī viss zināšanu minimums, ar ko doties izstādi apskatīt.
Uzreiz jāteic – uzmanīgs vērotājs ātri nonāks strupceļā: lai nu darbi visnotaļ gleznieciski – realitātei tuvināts zīmējums tajos sadzīvo ar toņu saspēles prieku, taču virkne telpisku deformāciju izvirza mūžseno jautājumu – ko autors ar to gribējis pateikt? Pieņemot, ka mākslā, tāpat kā iztēlē, iespējams viss (reliģijas gan apgalvo, ka jācenzē gan viena, gan otra – garīgās higiēnas vārdā), mēs visas pretenzijas varētu rātni nolikt plauktā – lai nepīkst un netraucē, JO – mākslinieka individuālais redzējums ir neaizskarama lieta. Taču tas neliedz izvirzīt jautājumus un nodoties apcerei, kaut vai tik necila iemesla pēc – lai tiktu skaidrībā par savas patikas vai nepatikas iemesliem.
Kas tad mulsina Dzintara Adieņa darbos – perfektā gaismēnas teorija (siltie tonīši gaismas laukumos, vēsie – ēnām paredzētajās vietās), kas savādā kārtā tomēr nedarbojas. Ar niansēm – vienā darbā tālākā līnija (jūras horizonts) ir visasākā, citā – ūdens līnija mazuliet sagāzusies; vēl citā – viļņu tonis ir nemainīgs kā priekšplānā tā tālākā plānā (tālākais plāns atšķiras tikai ar smalkāku rakstu) un tamlīdzīgi – tēlojamo vidi noved tādā kā iracionālā ir – neir pasaulē. To vēl pastiprina vizuāli efektiņi ar notecējumiem, ļaujot fonam aktīvi saistīties – darboties gan ar uzstādījumu priekšmetiem, gan ainavu priekšplāniem. Bet galvenais – tikai dažos darbos nojaušams, no kuras puses plūst vai vajadzētu plūst gaismai, taču atkal – gaismas (gaisa?) nav…
Atbildi meklējot, varētu vilkt paralēles ar impresionistu uzstādījumu – viss ir gaisma, un melnā krāsa aizliedzama kā šķira. Taču atšķirībā no impresionistiem, kas gaismu (gaisu) preparēja pa triepieniem vien, Dzintars Adienis ņem un, teiksim, debesu gaišajā malā ieliek vienu plakanu, kā ar krāsotāja rulli nodreijātu toni. Tas visnotaļ rada jautājumus… Ņemot vērā autora pieredzi, jādomā – šīs nianses nav tapušas bez nolūka, taču kāds tad ir audeklā iekodētais zemteksts?
Vai tas varētu skanēt šādi: "Es Dzintars Adienis priecājos par visu labo, gaišo, silto un saulaino, taču dzīve ir sūnaina padarīšana, kur palīdzību velti gaidīt no augšas (mistiskiem spēkiem) vai valsts – gaišums jākultivē katram sevī un jākopj attiecībās. Es redzu, cik viegli ļauties degradējošai inercei (atcerēsimies ēnainos notecējumus), un man žēl to, kas savu vājību vergi. Es gribētu būt labais un dzīvot lamīgi, kā tas pasakās mēdz būt, taču šajā pasaulē, kur nav skaidrs, kurš pār kuru valda; kur tālums vairs nav tālums, bet tuvums – nav tuvums, es nezinu, kam ticēt, un tāpēc palieku pie mīlestības gaismas, kas – diemžēl – arī man ir tikai abstrakta vērtība…" Apmēram tā? Varbūt ar tādu kā minora pieskaņu, bet lai Dzintars pasaka, ja kas nošauts greizi…
