No pirmdienas līdz piektdienai Tukuma 2. vidusskolas sākumskolā norisinās profesionālās pilnveides kursi vizuālās mākslas skolotājiem. Sadarbībā ar Tukuma muzeju tie notiek kopš 2002. gada, un šogad tajos piedalās 19 dalībnieces. Kursus vada mākslinieks Uldis Pauzers, muzeja pārstāve Maija Matīsa un Vizuālās mākslas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Šņežana Tišlere.
Apskatīties, ko skolotāji paveikuši, devāmies trešās kursu dienas rītā. Nelielā klases telpa – ļaužu pilna; kad solos vairs vietas nav, stāv kājās pie molberta. Gaisā virmo eļļas krāsas smarža, skan klusas sarunas, kāds konsultējas vai, iegrimis sevī, pārdomā uzgleznoto – ir vai nav apmierināts. Ik pa brīdim gleznotājus "apciemo" pedagogs un mākslinieks U. Pauzers – pie eļļas nepieradušos pamāca, ar zinātājiem aprunājas. Viņš gan daudz neuztraucas, ja audzēknes sacīto neņem vērā – svarīgi, lai katrai būtu savs viedoklis. Patiesības labad gan jāsaka, ka viņa teiktajā ieklausās un dialogs izveidojies: "Ir ļoti patīkami strādāt ar atsaucīgiem cilvēkiem, kuriem tas interesē. Un šie skolotāji tādi ir. Viņu uzdevums ir pamēģināt gleznot ar eļļas krāsām, ko daudzi iepriekš nav darījuši. Ir svarīgi pastāstīt par galveno, kā tehniski sagatavot pamatu – kartonu, audeklu, parādīt dažādas krāsas, materiālus, atklāt pa kādam tehniskam knifiņam. Praktiskajam darbam izveidoti vairāki uzstādījumi, no kuriem kursu dalībnieces var izvēlēties sev tīkamāko – vienā dominē dzeltenbrūnie toņi un māla priekšmeti, otrā – pelēcīgas, vēsas nokrāsas un stikls, trešajā – lauciniecisks pamatīgums un glezniecisks smalkums vienlaikus, kā arī uzstādījums sulīgās pamatkrāsās." Vaicāts, kādas ir "skolēnu" sekmes, U. Pauzers atzina, šoreiz nav nozīmīgs rezultāts, bet gan procesa apjēgums – tālākai attīstībai vajadzīgs nopietns darbs.
Angelika Dembovska košāko uzstādījumu izvēlējusies krāsu dēļ; viņa ir gleznojusi ar eļļas krāsām un kluso dabu uzskata par klasisku uzdevumu, kas palīdz izprast kompozīciju un nianses. Ja būtu jāglezno ainava, cilvēks, kustība, tas būtu daudz sarežģītāk. Kopā ar viņu atnākusi arī meitiņa Paula, kura arī zīmē to pašu uzstādījumu "ko mamma" un daži krāstoņi meitēnam padevušies tā, ka mamma var pamācīties. Košās krāsas ir arī Ivetas Liepiņas darbā, kurš gan pamatīgi atšķiras no citām klusajām dabām, jo, kā stāsta autore, izstrādāts puantilisma (Gleznas veidošana no sīkiem, punktveidīgiem triepieniem. – Red.) tehnikā, kuru viņa iepriekš neesot mēģinājusi strādāt, taču tā kā eksperimentēt esot ļauts, viņa to izmantojusi. Māksliniece un pedagoģe Ilze Pauliņa ierosmi nākt uz kursiem guvusi izstādē Rīgas mākslas telpā, kur ieraudzījusi vienu savu jaunības dienu bildi: "Nenoliegšu, arī kursu dokuments ir vajadzīgs… Pēdējos 20 gadus ar eļļu gan neesmu gleznojusi – strādāju tikai ar akrilu. Šis uzdevums palīdz atsaukt atmiņā zināmo, tomēr mākslā nekad nav tā, ka visu līdz galam var iemācīties un zināt. Es ļāvos impulsam." Engurnieces Ilzes Kalnozolas darbā uzstādījuma caurspīdīgums un vieglums aizstāts ar krāsu sulīgumu un nedaudz abstraktu piegājienu. Ilze saka, ka viņai patīk eksperimentēt, košas krāsas, netradicionāli risinājumi, šai reizē, piemēram, darbu papildinās jūras smiltis. Skolotāja Dace Pelce, vaicāta, vai blakus sēdošās kolēģes košais darbs nenovirza no mērķa, stāstīja, ka cenšas neietekmēties: "Gribu ko citu. Mans darbs ir maigs, mierīgs, caurspīdīgs. Šajā 30 grādu karstuma gribas aizmirsties stikla vēsumā…" Jolanta Balode saka, ka eļļā viņa gleznojot jau sen un šie kursi devuši iespēju izbrīvēt laiku gleznošanai: "Te ir interesanti, katram savs redzējums, tāpat profesionāla mākslinieka ieteikumi, turklāt te visi esam kolēģi, kuru mērķis – mācīt bērnus. Bērniem patīk strādāt eļļas tehnikā, taču tā ir ļoti dārga un ne visi to var atļauties."
S. Tišlere un M. Matīsa jau plāno nākamā gada plenēru. Tas būšot veltīts perspektīves pielietojumam vizuālajā mākslā – ar zīmēšanu un gleznošanu Tukuma ielās, Durbe pils parkā un droši vien vēl kur citur apkārtnē.
