Sagaidot barikāžu atceres 25. gadadienu, Tukuma 2. pamatskolā, Tukuma Raiņa ģimnāzijā un Tukuma 2. vidusskolā notika tematiski pasākums. 2. pamatskolas zālē pie stilizēta atmiņu ugunskura pulcējās skolēni un skolotāji, lai ieklausītos skolotājas Aijas Miezītes stāstījumā par vēstures notikumiem, kas risinājās pirms 25 gadiem. Savukārt dokumentālo filmu kadri ļāva ielūkoties skolēniem tik tālajos 1988. gada notikumos, kad tika dibināta Tautas fronte. Pārsteidzošs klusums valdīja zālē, kad no ekrāna atskanēja leģendārā latviešu strēlnieka, aktiera Ēvalda Valtera uzruna latviešu tautai Tautas frontes 1. kongresā, kurā viņš aicināja ieklausīties latviešu tautasdziesmas spēcīgajos vārdos:
Man pieder tēvu zeme
Ar visām atmatām,
Man pašam kungam būt,
Man pašam arājam.
Šiem viedajiem vārdiem sekoja dziesma «Manai tautai», kuru toreiz izpildīja Ieva Akurātere un kas vēlāk kļuva par neoficiālu Atmodas laika himnu, bet šoreiz to dziedāja mūsu skolas 7. līdz 9. klašu skolēni.
Turpinājumā skolēniem bija iespēja dokumentālajos kadros vērot grandiozo Baltijas ceļu, kurā divi miljoni latviešu, lietuviešu un igauņu sadevās rokās, lai parādītu visai pasaulei savu gribu atgūt Baltijas valstu brīvību. Tālākie vēstures notikumi aizveda skolēnus uz 1991. gada barikādēm Rīgā. Dokumentālo filmu kadri atklāja tā laika patiesos notikumus, kad pa galvaspilsētas ielām brauca tanki un bruņoti vīri raidīja īstus šāviņus uz neapbruņotiem cilvēkiem. Vērojot dokumentālos kadrus, kas tika uzņemti Viļņā un pēc tam Rīgā, skaudrāk kā jebkad varēja apjaust, ka tā nav nekāda spēle, ka viss notiek pa īstam.
Varbūt arī tāpēc zālē valdīja neparasts klusums. Šo notikumu patiesumu vēl vairāk paspilgtināja skolēnu lasītie notikumu aculiecinieku stāsti par to, kāda izskatījās Rīga barikāžu dienās, kā ģimenes pavadīja savus tuviniekus uz barikādēm, nezinot, vai viņi atgriezīsies sveiki un veseli. Klausītājus zālē nevarēja atstāt vienaldzīgus stāsts par omoniešu brutālo un nežēlīgo izturēšanos pret Bauskas Milicijas nodaļas darbiniekiem, kas apsargāja Iekšlietu ministriju.
Šajos stāstos bija iekļautas arī mūsu skolas bijušās skolotājas Jeļenas Kusakovas pierakstītās atmiņas par barikāžu laiku. Ar vārdu «Vajag!» uz lūpām viņa devās uz barikādēm kopā ar citiem skolotājiem, jo uzskatīja, ka nespēj stāvēt malā, ka viņai jābūt tur, kur izšķiras mūsu valsts liktenis. Tā laika notikumi viņu vienā brīdī atgrieza tālajā bērnībā 1942./1943. gadā, kad, būdama astoņgadīga meitene, izjuta kara šausmas. Tāpat kā toreiz, arī barikāžu laikā svilpa trasējošās lodes, grabēja un žvadzēja lielās mašīnas, tikai šoreiz dvēselē valdīja dziļš miers un paļāvība. Laikam tāpēc, ka tāda vienotība un vienprātība, kāda valdīja janvāra barikāžu dienās, līdz šim un arī pēc tam vairs nav piedzīvota.
Klausoties notikumu aculiecinieku stāstus, pārņēma savādas izjūtas, it kā šie baisie notikumi ir bijuši nesen un tepat līdzās… Varbūt tāpēc, ka joprojām kaut kur tepat, pavisam tuvu cilvēki nogalina viens otru, bērni zaudē savus vecākus, dzīvo neziņā par savu nākotni. Iespējams, arī skolēni šajā brīdī aizdomājās par to, cik mūsu brīvība ir trausla un sargājama.
Ar dzejnieka Leonīda Breikša «Lūgšanu» Kristera Melņa lasījumā un tautasdziesmu «Es redzēju bāleliņu» izskanēja svinīgais pasākums. Skolēni vēl kādu brīdi sēdēja klusās pārdomās un skatījās nesteidzīgajās ugunskura liesmās. Tajā brīdī radās ticība un pārliecība, ka arī šodien, tāpat kā pirms 25 gadiem, mēs būtu gatavi doties uz barikādēm, lai aizstāvētu savas valsts brīvību.
