Balgalve, Leitarts: Ja ir problēmas, svarīgi tās risināt

13. janvārī, organizējām sarunu ar Tukuma domes sociālā departamenta vadītāju Inu Balgalvi un Kandavas novada pašvaldības aģentūras «Kandavas novada sociālās palīdzības centrs» direktoru Intu Leitartu par sociālajām problēmām un pašvaldības atbalstu šajā krīzes situācijā, kad daudzi cilvēki saskārušies ar darba zaudējumu, algas sazinājumu utt. Sarunas laikā iedzīvotājiem bija iespēja arī zvanīt un uzdot savus jautājumus.

Vispirms jāpalīdz, pēc tam jāvērtē

– Kādus sociālos pakalpojumus iedzīvotājiem piedāvājat?

I. Balgalve:

– Sociālos pakalpojumus un palīdzību nosaka Tukuma domes saistošie noteikumi. Sociālā palīdzība ir finansiāls vai mantisks atbalsts, un tie ir dažādi pabalsti, sociālos pakalpojumus sniedz atsevišķām mērķgrupām. Tukumā ir patversme, aprūpe mājās, aprūpe servisa dzīvoklī, sociālā aprūpe un rehabilitācija invalīdu dienas centrā «Saime» un bērnu dienas centrā «Saimīte». Pēdējā laikā cilvēki interesējas par aprūpi mājās, arī invalīdu dienas centrā visas vietas ir aizņemtas (25 līdz 27 klienti dienā), patversmē sezonā ir līdz pat 14 klientiem. Taču iespējams izbrīvēt līdz 21 vietai, ja maina istabiņu izkārtojumu.

I. Leitarts:

– Sociālo palīdzību piešķiram atbilstoši Kandavas novada domes lēmumiem un valstī pieņemtajiem likumiem. Sociālā palīdzība ir trīs veidu – garantētais minimālais ienākums, dzīvokļu pabalsts un pabalsts ārkārtas gadījumos, kad cilvēks no paša neatkarīgu iemeslu dēļ palicis bez naudas līdzekļiem un viņam nepieciešama palīdzība. Ir plaša mājas aprūpe – reizēm dienā automašīna nobrauc ap 500 kilometru. Mājas aprūpe ir kombinēta – ir stacionārie aprūpētāji un mobilā brigāde. Pagājušajā gadā aprūpēti pavisam 150 cilvēki, strādājuši 42 sociālie aprūpētāji. Nāk klāt arī pirts, transporta un veļas mazgāšanas pakalpojumi, ir ģimenes atbalsta nodaļa. Nākamais lielākais pakalpojums ir medicīniski sociālā rehabilitācija, kas visiem Kandavas novada iedzīvotājiem tiek piedāvāta par pašvaldības budžeta līdzekļiem. Tiek aprūpēti visi bērni, kam tas ir vajadzīgs; strādā mediķu komanda – fizioterapeits, ergoterapeits, logopēds, diabēta aprūpes māsa un citi speciālisti, kurus ar ģimenes ārsta norīkojumu iespējams piesaistīt. Šo pakalpojumu mūsu iedzīvotāji izmanto aktīvi. Mums ir 42 bērni invalīdi, pateicoties mūsu pediatram, sākam strādāt ar viņiem uzreiz pēc dzemdībām. Pierādījies, ka laikā veikta rehabilitācija dod vēlamo rezultātu. Turklāt, ja par velti – bez maksas, 10 reizes šo pakalpojumu var izmantot, ja tiek nodrošināts transports – kāpēc to nedarīt?

– Šobrīd daudzi cilvēki paliek bez darba un līdz ar to – arī bez naudas. Piemēram, ir ģimene, bērni, vecāki, kas zaudējuši darbu, un nav naudas – iztikšanai, kredīta atmaksai, komunālajiem pakalpojumiem…

I. Balgalve:

– Katru gadījumu skata individuāli. Vispirms izvērtē riskus – vai tas ir finanšu trūkums, vai ir emocionālā trauksme. Iesaistīsies arī ģimenes atbalsta nodaļa, kas novērtēs, vai ģimenei vajadzīgs atbalsts krīzes situācijā, piemēram, vienreizējs atbalsts komunālajiem maksājumiem. Tiesa, ja ģimenei ir kredīti, tad atbilstoši normatīvajiem dokumentiem pabalsta saņemšanas iespējas ir minimālas… Savā starpā esam runājuši, ka varētu nākt pretī šiem cilvēkiem, ja viņi no savas puses arī būs gatavi iesaistīties. Mūsu doma ir tāda, ja cilvēkam ir kredītsaistības, ja nav darba un viņš nevar nomaksāt komunālos maksājumus, tad pašvaldība varētu sniegt ilglaicīgāku palīdzību ar nosacījumu, ka viņš iesniedz līgumu ar banku par kredītprocentu samazināšanu, pamatsummas atlikšanu un citām darbībām, ko banka varētu sniegt krīzes brīdī vai arī bankas pamatotu noraidījumu. Ir doma tādā situācijā pielāgot dzīvokļa pabalstu, bet – tas noteikti būs politisks lēmums, par kuru jāspriež domei. Protams, būs arī sociālā darbinieka ieteikums par brīvpusdienu piešķiršanu bērniem izņēmuma kārtā uz noteiktu laiku.

– Zināms, ka departamentā strādā psihologs. Vai ģimenēm ir iespēja izmantot viņa pakalpojumus bez maksas?

– Ir divu veidu sociālā palīdzība. Pirmā – sociālā rehabilitācija personām, kas cietušas no vardarbības. Ja tas nepieciešams, var saņemt valsts finansētas desmit konsultācijas, ko joprojām apmaksā Tukuma rajona padome, bet atzinumu dod katras pašvaldības sociālais dienests; Tukumā – sociālais departaments. Un sociālajā departamentā var saņemt psiholoģisko atbalstu gan, ģimenes, gan bērni, gan invalīdu dienas centra, gan patversmes klienti. Tam nepieciešams ģimenes atbalsta nodaļas vai kāda cita sociālā darbinieka nosūtījums, ar kuru konsultācijas ir bez maksas. šie gadījum ie, kas tās vajadzīgas ir dazādi, piemēram, ja ir krīze, emocionālais diskomforts utt. Arī bāriņtiesa izmanto šos pakalpojumus. Iespējama arī palīdzība krīzes centrā – arī ar mūsu nosūtījumu. labs sadarbības partneris ir Zantes krīžu centrs, par darbības atsākšanu informējis ar Talsu krīžu centrs.

– Vai iesakāt ģimenēm iet uz bezmaksas zupas virtuvi?

– Šis pakalpojums ir Sarkanā Krusta iniciatīva, taču mēs apzvanījām ģimenes, kas ir krīzes situācijā, un par to tām pastāstījām. Domes darba kārtībā arī ir jautājums par līdzekļu piešķiršanu zupas virtuvei.

– Kā šos jautājumus risina Kandavā?

I. Leitarts:

– Zupas virtuve mums darbojas jau desmit gadus. Tā kā blakus ir kafejnīca, ņemu cilvēku aiz rokas un vedu uz kafejnīcu un saku, ka viņš ēdīs tik un tik dienas. Bet tādu ģimeņu, kam to vajag, nav.

Par problēmām pie mums var nākt jebkurš cilvēks, kam ir krīze. Tam pat nav saistības ar iepriekšējiem ienākumiem, vien godprātīgi jāaizpilda ienākumu deklarācija un jāsniedz pareizas ziņas, ko noteikti pārbaudām. Teikšu tā – šāda situācija, ka pēkšņi kāda ģimene paliek bez iztikas un neviens kādu laiku viņas neatbalsta, ir diezgan neiespējama. Tad ģimenei jābūt no jauna iebraukušai, jo mēs savas ģimenes zinām un redzam. Redzam arī migrāciju. Nedomāju, ka ģimene vienā mirklī var palikt bez ienākumiem, ja iepriekš cilvēki strādājuši oficiāli. Ja viņi saņēmuši naudu aploksnē, tad vajadzētu pirmām kārtām nonākt pie slēdziena, ka tas nav labi…

– Bet – ko darīt, ja tā jau noticis?

– Protams, šai ziņā neko vairs nevar darīt, bet vismaz turpmāk tā nedarīt. Jo, strādājot oficiāli, jau esi parūpējies par sociālajām garantijām, kuras vari uzbūvēt pats, nevis domāt tikai par to, ko var dot pašvaldība. Protams, katru gadījumu vērtēsim – iespējams, būs brīvpusdienas, iespējams – palīdzība mācību līdzekļu iegādei. Pats svarīgākais – lai cilvēki nāk un runā; tad jau būs arī risinājums.

– Bet mēs esam saņēmuši informāciju par ģimeni Rūmenē, kam vajadzīga palīdzība?

– Par to gan neko nezinu, iespējams, viņi ir ienācēji. Bet tūlīt pat piezvanīšu sociālajam darbiniekam no ģimenes nodaļas, lai aizbrauc un apskatās. Tur nav, ko gaidīt, jābrauc tūlīt.

– Tātad tomēr var gadīties, ka ir kāds, kas paliek bez atbalsta?

– Jā, bet es to uzzināju no jums, tikai brīnos, ka neviens nav zvanījis. It kā tāpēc kaut kas neklapē, jo mums ir diezgan daudz ziņotāju, bet pārbaudīsim. Redziet, tieši tāpēc jau mēs aicinām cilvēkus informēt par tiem, kas blakus un kam klājas grūti.

I. Balgalve:

– Parasti jau ziņo skolas, bērnudārzi, mediķi, kaimiņi. Nav tā, ka neviens neko nemana un neviens neko nezina.

Par trūcīgu atzīst, ja nav kredītu

– Varat piešķirt arī trūcīgas ģimenes statusu?

– Tieši par to gribēju teikt. Vajadzētu uzvērt, ka cilvēkiem vairāk jāizmanto šīs izziņas priekšrocību, piemēram, medicīnisko pakalpojumu apmaksai. Bet gadās arī tā – cilvēkam pensija Ls 73, viņš atnāk ar kvīti, kurā parādās, ka samaksājis par slimnīcu Ls 43, un rāda arī trūcīgas personas izziņu, bet slimnīcā to nav parādījis. Var teikt, ka šos Ls 43 ir izmetis, jo, uzrādot šo izziņu, par pakalpojumu maksātu valsts, bet cilvēkam būtu atvieglojumi. Tā notiek ļoti bieži. Atgādinu, ka ar trūcīgas personas izziņu pacienta iemaksa nav jāmaksā.

I. Balgalve:

– Mums gan nav pieredzes, ka cilvēki to neizmantotu. Viņi nāk, lūdz izziņu un zina, kur un kā to izmantot. Tiesa, izsniedzot šo izziņu, mēs atduramies tikai pret vienu prasību, kas noteikta Ministru Kabineta noteikumos «Kārtība, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu» – ja ģimenei ir kredītsaistības, trūcīgas personas statusu piešķirt nevar. Mēs varam pēc pašvaldības iniciatīvas lemt par finansiālu atbalstu, bet šai gadījumā nevaram apiet MK noteikumus.

– Pieņemsim, ka ģimenei nav kredītsaistību. Cik lieliem vai, pareizāk – maziem, jābūt tās ienākumiem, lai saņemtu trūcīgas ģimenes statusu?

– 50% no minimālās algas valstī – šobrīd Ls 90 uz vienu personu. Tātad visi ienākumi jāsaskaita kopā un jāizdala uz ģimenes locekļu skaitu. Atbilstoši noteikumiem, daži pabalsti kopējā summā nav jāiekļauj, bet to noteikti paskaidros sociālajā dienestā.

– Kādi atvieglojumi vēl pienākas, ja ir trūcīgas ģimenes statuss?

I. Leitarts:

– Internātskolās; augstskolās, kur tādā gadījumā nav jāmaksā par kopmītni; var saņemt atvieglojumus rajona tiesā, piemēram, lietās par uzturlīdzekļu piedziņu; pilsētā tas ir viens nosacījumiem (bet ne vienīgais), kad var stāties dzīvokļa rindā.

– Vai Kandavā palīdzības prasītāju skaits pieaug?

– Palielinās, bet ne izteikti. Un visvairāk prasa, lai atjauno trūcīgās ģimenes izziņas. Bezdarbs īpaši nav pieaudzis, salīdzinot ar iepriekšējo laika periodu. Bet, ja cilvēks nāk pēc palīdzības, mēs viņu vienalga stūrējam uz Nodarbinātības valsts aģentūru, jo tur iespējams meklēt darbu, pārkvalificēties, pretendēt uz algotajiem pagaidu darbiem, turklāt tas viss ir par valsts naudu.

– Vai šogad paredzēsiet vairāk naudas sociālajai palīdzībai?

I. Balgalve:

– Šī gada budžets vēl nav apstiprināts. Administratīvajiem izdevumiem nauda tiks samazināta, bet sociālajiem pabalstiem pielikti apmēram 30% no šī gada pabalstiem paredzētās summa – naudas izteiksmē tie ir Ls 50 000.

I. Leitarts:

– Arī mūsu pašvaldības budžets nav apstiprināts. Tā projektā esam sociālajai sfērai samazinājuši jau Ls 100 000, tostarp samazināsim algas sociālajiem darbiniekiem, taču nevienu neatlaidīsim. Pabalstiem nauda nav samazināta, bet nav arī palielināta. Pērn sociālajai jomai tika atvēlēti Ls 310 000.

– Cik Tukumā?

– Bez pakalpojumu pirkšanas – Ls 690 000.

– Ņemot vērā, ka budžets nav apstiprināts, vai maz kādu palīdzību varat sniegt?

I. Balgalve un I. Leitarts:

– Strādājam pēc pagājušā gada budžeta skaitļiem un nepieciešamo palīdzību sniedzam.

– Kādreiz naudu iztikai varēja nopelnīt algotos sabiedriskos darbos?

Vai tādi ir arī tagad?

I. Balgalve:

– Īsti tie nekad nav pārtrūkuši, pat tā saucamajos ziedu laikos. Ja cilvēkam ir situācija, ka viņš nevar atrast darbu, sadarbībā ar pašvaldības uzņēmumiem to varējām nodrošināt. Tas vairāk attiecās uz personām, kas nevarēja norēķināties par pakalpojumiem, piemēram, patversmē. Šobrīd atsevišķi cilvēki to izmanto, bet tā drīzāk ir pārbaudes latiņa, lai redzētu, vai cilvēks ir motivēts kaut ko arī pats savā labā darīt, vai nav. Ļoti bieži ar mūsu piedāvājumu strādāt vēlme darboties beidzas.

I. Leitarts:

– Kandavā ir līdzīgi. Tomēr drusku cilvēki strādā, vairāk pagastos.

Piedāvā arī juridisko palīdzību

– Vai pašvaldības domā par juridisko palīdzību iedzīvotājiem? Piemēram, šāds gadījums: sieviete ir šķīrusies, audzina divus bērnus, ir kredīts par nopirkto dzīvokli ar mēneša maksājumu Ls 300 apmērā. Pirms neilga laika viņa palikusi bez darba. Un tādu cilvēku kā viņa nav mazums, kam vajadzīga juridiskā palīdzība, skaidrojums, ko darīt tālāk, lai varētu pieņemt pareizāko lēmumu – varbūt lauzt līgumu ar banku, kādi dokumenti jāpilda, vienošanās jāslēdz, kur meklēt palīdzību, kur dzīvot utt.

– Cilvēkiem ar sociālā darbinieka norīkojumu vai trūcīgajai ģimenei juridiskā palīdzība ir bez maksas. Visi gadījumi tiek izskatīti. Līdzīgās situācijās mēs esam pieņēmuši lēmumu sagādāt malku, piešķirt bērniem brīvpusdienas, informējam par zupas virtuvi, turklāt viens no sadarbības punktiem bija, ka jāiet pie jurista un jārunā par kredītsaistībām.

– Bet visas šī sarunas var aizņemt pat mēnesi – kamēr rakstīs iesniegumu, izrunāsies ar sociālo darbinieku, kamēr tas rakstīs norīkojumus, laiks iet…

I. Balgalve, I. Leitarts:

– Kāpēc? Kāpēc viņa nevar nākt šodien, runāt un uzreiz vērsties pie jurista. Tam nav jābūt rakstiskam lēmumam – tiek dots mutisks rīkojums, un cilvēks iet pie Tukuma domes jurista. Juriste Lelde Bičuša atbild par sociālo sfēru, šīs sfēras līgumiem. Viņa arī palīdz sagatavot pieteikumus tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu tiesā, šķiršanās gadījumos.

– Vai par to ir jāmaksā?

– Nekas nav jāmaksā.

– Vai šāds cilvēks arī ir Kandavā?

I. Leitarts:

– Jā, mums šo darbu organizē Evija Dravniece, informācijas un pabalstu nodaļas vadītāja. Viņa sagatavo pieteikumus, bet, ja vajadzīga nopietnāka konsultācija, runājam ar zvērinātiem advokātiem. Bet trūcīgām personām, kam ir izziņa, ir iespēja bezmaksas juridiskā palīdzība Rīgā, Juridiskās palīdzības birojā.

– Bet kā sieviete ar bērniem un bez naudas tiks uz Rīgu?

I. Balgalve:

– Ja būs vajadzīgs transports, tas tiks nodrošināts.

I. Leitarts:

– Jūs domājat, ka sociālajam darbiniekam vajag ilgu laiku, lai pieņemtu lēmumu, bet tā nav – bieži vien darbinieks lēmumu pieņem dažu minūšu laika. Un darbinieks pats šo lēmumu pieņem, nevis kāds cits.

– Bet, ja šis darbinieks nav pietiekami zinošs?

– Domājam, ka visi ir zinoši.

Ja vienīgais palīdzētājs ir pašvaldība

– Es zvanu, jo man vajadzīga palīdzība un man neviens to nesniedz – man ir brūce sānos, ko vajag apkopt. Dēls ir, bet viņš strādā. Dakteris neko nedara, nemaz nezina, kā brūci apkopt, bija jāsauc ātrā palīdzība. Taču es viena pati netieku galā, bet neviens palīgs arī nenāk.

I. Leitarts:

– Es aizsūtīšu sociālo darbinieci, kura ar jums aprunāsies par to, kāda aprūpe jums nepieciešama. Jūs varēsiet darbiniekam izstāstīt, kādas ir jūsu vēlmes un kas nepieciešams.

– Kā jūs izvērtējāt, kam mājas aprūpe nepieciešama?

– Mājas aprūpe pienākas ikvienam, kas ir nespējīgs; tā tiek piešķirta nekavējoties. Un tikai pēc tam risina jautājumu par samaksu. Taču cilvēks ir jāaprūpē, kad nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī, nedrīkst gaidīt un darīt otrādi – vispirms vērtēt, tad palīdzēt.

– Vērtējat – ir piederīgie, kas spējīgi aprūpēt vai nav?

– Redziet, tante vai onkulis nav vainīgs, ja bērni par viņu neliekas ne zinis. Un, ja arī neliksies, var viņus mēģināt piespiest, bet tas būs ilgs juridisks process.

– Pirms jaunā gada pieredzējām konkrētu gadījumu – kāds tukumnieks, invalīds, kam ir aprūpētājs, gadiem dzīvojis mājās, bet tikai pirms dažiem mēnešiem ar asistenta palīdzību varējis doties uz invalīdu dienas centru. Iepriekš neviens viņam nebija teicis, ka tepat, Tukumā, ir šāda iespēja un ka viņu uz turieni var aizvest.

I. Balgalve:

– Tāpēc mums ir profesionālas darbinieku sapulces, kurās katru gadījumu izrunājam. Zinu no pašas pieredzes – ja es kādā gadījumā iestrēgstu, tad nereti liekas, ka izejas nav. Un tikai profesionāļu sapulcēs, kurās izrunātā informācija ir konfidenciāla, pārrunājot notikušo, varam atrast veiksmīgāko, vēlamāko, jā, arī pavisam grūtāku risinājumu. Regulāri notiek bērnu tiesību aizsardzības padomes sēdes, kurā piedalās gan bāriņtiesas pārstāvji, gan nepilngadīgo lietu inspektori. Tas tiek darīts, lai viens gadījums nepaliek tikai tam vienam sociālajam darbiniekam. Sanāksmēs tiekas aprūpētāji, ar kuriem runājam par to, par ko vajadzētu informēt aprūpējamos. Turklāt – es personīgi veicu lietu pārbaudi. Sociālais darbs nav viegls, atbalsts vajadzīgs arī darbiniekam, lai gadījums tiktu veiksmīgāk risināts.

I. Leitarts:

– Visi tiekamies divreiz dienā uz pārrunām, retāk tiekas tie, kas strādā laukos, taču iespējami bieži cenšamies pie viņiem aizbraukt.

– Bet ir bažas, varbūt subjektīvas, kuras katru gadu pārņem pēc mūsu akcijas «Gaišu prieku katram», ka kāds var palikt ārpus sociālo dienestu redzesloka…

-Mīļie, sabiedrībai vajadzētu drusku vairāk iesaistīties, nevis teikt – ne mana cūka, ne mana druva! Jā, kādreiz kaitina, ka iedzīvotāji aktīvi zvana par bērniem, bet patiesībā tas ir pareizi. Vajadzētu zvanīt arī par veciem cilvēkiem un teikt, ziniet, man liekas, ka viņam iet grūti. Pats galvenais, pat ja izrādīsies, ka neiet, mēs būsim pie viņa bijuši un parunājušies. Bet, ja novadā ir 1800 pensionāru, tad pie katra nevaram aizbraukt.

– Mēs zinām, kā jūs strādājat, bet, ja par to neko nezinātu, liktos – šausmas! Vienā vietā aprūpētājs nav bijis, citā – kāda cita problēma. Tāpēc gribas vaicāt, kā var būt, ka kāds paliek neapmeklēts, neaprūpēts, ka kāds kaut kur "izšļūk"?

– Zinu, ka izšļūk, bet tas diezgan ātri tiek noķerts. Bija vienā pagastā problēmas, aprūpētāju nomainījām, bet – ir arī tā, ka nevaram maksāt pietiekami daudz, lai cilvēku ieinteresētu strādāt. Redziet, tas darbs nav no smalkākajiem un tīrākajiem, īpaši, ja ir pamperi, mazgāšana, bet – vienalga nedrīkst notikt tā, ka pie kāda gulošā visu dienu neviens klāt nenāk.

– Kā parasti pilsoņi mēs no jums gaidām nomierināšanu…

– Cenšamies savu darbu darīt labi, bet pasaulē nekas nav ideāls. Gadās kļūdas, bet tās ir jānovērš. Neņemos teikt, ka šādu gadījumu nebūs, jo dzīve ir dzīve.

– Apciemojot aprūpējamus cilvēkus, izrādījās, ka gandrīz katram ir arī savas uzticības personas, kas rūpējas par ēdienu, maksājumiem. Ir bažas, ka aprūpētājs var pat nenāk, jo zina, ka atnāks draugi un palīdzēs.

I. Balgalve:

– Katrs cilvēks izvēlas tādus pakalpojumus, kādi viņiem ir nepieciešami, savukārt aprūpētājs dara to, kas viņam noteikts atbilstoši aprūpes līmenim. Tas ir apsveicami, ka nāk vēl citi cilvēki un palīdz.

– 86 gadīga tante ar lauztu roku sēž domes sociālajā mājā un neko nevar izdarīt, nevar arī pagatavot ēst. Viņai ir trešais aprūpes līmenis, aprūpētājs nāk reizi nedēļā.

– Tukumā trešajā līmenī aprūpētājs nāk trīs reizes nedēļā pa divām stundām, taču noteikti aizbrauksim apskatīties. Redziet, es pati personiski esmu braukusi pie cilvēkiem un zinu, ka cilvēks reizēm neatceras, ir vai nav bijis pie viņa aprūpētājs, ir vai nav ko darījis. Tomēr, kā jau teicu, katru situāciju pārbaudām.

I. Leitarts:

– Vai tad jums sociālajā mājā nav dežuranta?

– Mums ir mediķis, kas nāk noteiktā laikā, taču dežuranta nav.

I. Leitarts:

– Mūsu pansija divreiz ir degusi, tāpēc tagad tajā ir diennakts dežurants. Citas iespējas nav, lai gan ēka aprīkota ar īpašu tehniku.

Par tiem, kas bezpalīdzīgi uz ielas

– Teicāt, ka pansijā ir dežurants visu diennakti. Vai pie viņa var vērsties cilvēks, kas nakts laikā palicis uz ielas?

I. Leitarts:

– Nē, pansija naktī ir slēgta. Patiesībā mums nav tādas vietas, kur naktī var vērsties. Patlaban bez mājām mums ir viens cilvēks, trīs dienas viņš dzīvo pansijā. Nepieļauju, ka tādu būtu vairāk, jo redzu un zinu savus cilvēkus, protams, ja kāds zina par tādiem gadījumiem, lai mūsu informē.

– Ko jūs darāt ar tiem, kuri uz ielas ir alkohola reibumā un kam nav kur iet?

I. Balgalve:

– Pilsētas patversmē ir telpa, kurā varam ievietot viegli iereibušos, bet ne smagi dzērušos, jo neviens dežurants neuzņemsies atbildību par šiem cilvēkiem, kam varētu būt vajadzīga medicīniskā palīdzība. Turklāt ir arī policijā atskurbšanas telpa.

I. Leitarts:

– Mums parasti šādus cilvēkus policisti ved uz mājām.

– Bet gadījums Tukumā ar Ernu Hauku un vēl dažiem bojāgājušajiem pierādīja, ka tādēļ, ka viņus nav, kur likt, policija spiesta rīkoties neadekvāti?

I. Balgalve:

– Haukai bija mājas, uz kurieni aizvest… Policijā ir telpa, taču – cik zinu, tajā iereibušos neuzņem.

– Cik zināms, viņi nemaz nedrīkst uzņemt, jo var gadīties medicīniskas problēmas, bet viņiem nav mediķa.

– Arī mēs nevaram, jo alkohola intoksikācija ir medicīniska problēma. Kurš no dežurantiem uzņemsies atbildību?

– Kur tad tāds cilvēks paliks? Uz ielas? Pie pašvaldības policistiem vai tomēr uz kāda piepilsētas ceļa?…

– Jāved uz detoksikāciju, uz slimnīcu.

I. Leitarts:

– Neņems pretī, ja cilvēks vismaz trīs dienas nebūs bijis skaidrā.

I. Balgalve:

– Jāvēršas pēc neatliekamās palīdzības; ja tas būs maksas pakalpojums, pašvaldībai jāmaksā.

– Vai ir diennakts palīdzības tālrunis?

I. Leitarts:

– Mīļie, nav; mēs strādājam astoņas stundas.

– Bet kur lai paliek cilvēks, ja viņam kas atgadījies, piemēram, 22.00 vakarā?

– Mūsu valstī ir trīs veidu diennakts avārijas dienesti, kam šī problēma būtu jāatrisina – ātrā palīdzība, policija un glābšanas dienests.

I. Balgalve:

– Domāju, ka jāzvana pašvaldības policijai, kam vajadzētu koordinēt situācijas. Pašvaldības policija arī iesaistās tad, ja ir problēmas ģimenēs ar bērniem – tā modina sociālo darbinieku, kas izvērtē bērnu izņemšanas risku, un pēc tam sasaistās ar bāriņtiesu.

I. Leitarts:

– Mēs gan neļaujam sociālajam darbiniekam iesaistīties gadījumos, kad ir jautājums par bērnu izņemšanu, jo tas pēc tam traucē ar ģimeni strādāt – ģimene nekad vairs nesadarbosies, neuzticēsies sociālajam dienestam. Ja ģimenē ir šādas problēmas, pirmajai tajā jāierodas bāriņtiesai.

Nobeigums otrdienas laikrakstā.