Jau ierasti svētkos Tukums uzņem viesus no sadraudzības pilsētām. Tālu ceļu mērojuši mūsu draugi no Izjuma Ukrainā – pašvaldības deputāti Nadežda Petrova, Oksana Korko un Vladimirs Macokins. Viņus izvaicājām gan par iespaidiem Tukumā, gan par situāciju pašu valstī.
V. Macokins:
– Tukumā esmu pirmo reizi, un man ļoti patīk jūsu zaļā, sakoptā pilsēta. Redzu, ka esat padomājuši par cilvēku. Protams, salīdzinām, kā ir pie mums, kā pie jums, izdarām secinājumus. Uzzinājām, ka daudz līdzekļu jūsu pilsētā ieguldījusi Eiropas Savienība.
N. Petrova:
– Mēs ar Oksanu esam te jau bijušas. Tāpēc varu runāt kā jūsu pilsētas zinātāja – zinu, ka centrālais laukums ir Brīvības laukums, ka 1. maijā atver strūklaku, ka 2001. gadā Tukums bija sakārtotākā pilsēta Latvijā un ka no luterāņu baznīcas 20 metrus augstā torņa var redzēt plašu apkārtni… Un tomēr – allaž pārsteidz, kā jūs spējat saglabāt nākamajām paaudzēm to īpašo, senatnīgo, vēsturisko pilsētā, tautas mākslas kolorītu. Redzam, kā ar Eiropas līdzekļiem esat spējuši paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni un ka jūsu pilsētā dzīvo mērķtiecīgi cilvēki, kuru veikums redzams kā uz delnas.
O. Korko:
– Galvenais, ka ļaudis palikuši tie paši un ka mūsu savstarpējās attiecībās nekas nav mainījies, ka cilvēki priecājas mūs redzēt atkal un atkal.
– Kā jūsu valstij klājas, kopš pie varas nācis jauns prezidents?
N. Petrova:
– Kad atnāk jauns prezidents, katra valsts vienmēr cer uz labāku nākotni. Pagaidām nevaram atskaitīties, bet gribas cerēt, ka būs labas izmaiņas. Diemžēl pēdējos gados esam dzīvojuši tādā kā sasprindzinājumā, tāpēc ceram uz sadarbību ar Eiropu.
V. Macokins:
– Pēdējos piecus gadus, kad valsti vadīja prezidents Viktors Jušcenko, mūsu valstī izveidojās pilsoniska sabiedrība. Tāpēc bija bažas, ka pēc Viktora Janukoviča nākšanas pie varas būs spiediens uz presi, vārda brīvību – šobrīd iepriekš sasniegtais ar žurnālistu palīdzību tiek stiprināts. Taču skaidrs, ka Ukrainai nav cita attīstības ceļa kā eiropeiskais, jo mēs vienmēr esam sevi uzskatījuši par Eiropas sabiedrības daļu. Domāju arī, ka mēs attīstīsim sadarbību ar Krieviju, jo esam kaimiņi un mums ir vienas saknes, bet eiropeiskais attīstības ceļš ir prioritārs.
– Taču sadarbību ar NATO jūsu valsts atlika?
– Sabiedrība vēl nav gatava iestājai NATO, un šobrīd atbilstoši konstitūcijai tā saredz nākotni ārpus NATO bloka. Redziet, Ukraina ļoti cieta Otrā pasaules kara laikā un cilvēkiem joprojām ir spēcīgas bailes no Ziemeļatlanstiskās savienības, kas radās aukstā kara rezultātā. Tāpēc mēs šo jautājumu nesaasinām. Mēs domājam vairāk par sadarbību ar citām valstīm kultūras, ekonomikas jomā.
– Mūsu valstī, kā noteikti zināt, viens no biežāk lietotajiem vārdiem ir krīze.
N. Petrova:
– Tāpat bija pie mums, jo arī mēs dzīvojām pāri saviem līdzekļiem un patlaban izjūtam kreditēšanas problēmas, stagnāciju celtniecībā un attīstības projektos. Taču ceram, ka stabilizēsies valūta, un priecājamies, ka nav sagruvusi sociālā sfēra. Saglabājušās valsts piešķirtās sociālās garantijas daudzbērnu ģimenēm, vientuļajām māmiņām, invalīdiem, kas iedzīvotājiem ir ļoti svarīgi. Taču liela problēma ir tā, ka krīze "nogalina" sabiedrības galveno spēku – inteliģenci, kas vairs nevēlas iesaistīties atjaunošanas procesos. Taču mēs redzam izeju no krīzes, skatoties, kā to dara citas valstis, piemēram, Polija, Latvija, piesaistot citu valstu kapitālu. Ceram, ka mūsu pilsētas nākotnē kļūs par nozīmīgu tūrisma vietu.
– Vai jums arī samazināja algas, pensijas?
– Pensijas nesamazinājās, bet algas samazināja. Piemēram, valsts ierēdņa alga šobrīd līdzinās sarga, apkopējas algai un ir garantētā minimuma – 884 grivnu jeb 110 USD uz rokas – līmenī. Salīdzinot ar citiem reģioniem, algas mums ir mazākas, jo Izjums ir apgabala nozīmes pilsēta, ar kuru un citām līdzīgām valsts īsti nezina, ko darīt. Valsts nodrošina pensiju un pabalstu izmaksu, bet pārējais jāsedz no pašu iekasētajiem nodokļiem, taču slēgto rūpnīcu dēļ to nav. Patlaban valsts mūs dotē, taču jebkura dotācija ir nasta. Bet ļaudis cīnās un meklē iztikas veidus – dibina kooperatīvus, nodarbojas ar tautas mākslu.
– Vai cilvēki brauc strādāt uz ārzemēm?
– Mēs neesam Šengenas zonas valsts, tāpēc pārvietošanās ir apgrūtināta, bet vispār aizbrauc – uz Poliju, Krieviju, Itāliju, Portugāli. Tiesa, vairāk aizbrauc no valsts no rietumu reģioniem, jo tur to izdarīt vieglāk. Patiesībā, mūsu valstīm ir daudz līdzīga.
– Parasti jau ir tā, ka par delegācijām vairāk runā svētkos, bet vai jūtat saikni ar Tukumu arī ikdienā?
– Jā, mēs par jums ļoti daudz zinām, jo mūsu laikraksts regulāri publicē informāciju par jaunumiem sadraudzības pilsētās, tostarp arī Tukumā. Arī par ugunsgrēku autoservisā zinām… Mēs arī sazvanāmies.
O. Korko:
– Atšķirība tikai tā, ka internets jums ir uz katra soļa, bet mums tā nav, tāpēc jaunumus pie mums cilvēki uzzina pamatā tikai no avīzēm.
