Tukuma galerijas «Durvis» skatlogā raugās mākslinieces Agijas Stakas zīmētais rūķis, bet galerijā apskatāmi arī citi viņas radītie stāstu, dzejas un pasaku tēli, kas kā ilustrācijas dzīvo savu dzīvi grāmatās. Tur arī redzams sniegots mežs un tajā mazs namiņš, kura logos deg gaismiņa un no skursteņa paceļas dūmu stabiņš, kas tik sirsnīgi raksturo Ziemassvētkus. Un vēl izstādē ir ļoti daudz dzīvnieku.
Ar mākslinieci runājāmies izstādes iekārtošanas laikā – par katru darbu vai grāmatiņu viņai bija savs sakāmais. Kad saruna bija galā, vaicājām, vai māksliniece nav gribējusi uzrakstīt pati savu grāmatiņu, un, izrādījās, janvārī tāda arī iznāks – ar A. Stakas ilustrācijām un tekstu.
– Tā vien šķiet, ka visspilgtāk caur grāmatām mūs uzrunā jūsu zīmētie rūķīši.
– Man jāatzīstas pilnīgi apkaunojošā lietā, proti, es dziļi sirdī ticu rūķīšiem. Un ir pat bijis kāds gadījums, par kuru var pasmaidīt – par manu naivumu… Reiz, naktī pamostoties, kādus 15 centimetru no grīdas izdzirdēju mūziku – nu tādas kā dūdas un kā kaut ko strinkšķināmu, nu tādu īstu rūķu mūziku. Tolaik vēl nebiju šķīrusies un teicu vīram, lai paklausās, kas tur naktī spēlē. (Biju pilnīgi pārliecināta, ka notiek kas brīnumains.) Bet viņš tā ļoti nevērīgi attrauca, ka nopircis jaunu pulksteni, kas palicis skapī iekārtajās biksēs… Cik es biju naiva, iedomājoties, ka tie bija rūķīši!
Vairāk lasiet laikraksta otrdienas, 27. decembra, numurā ŠEIT!
