Pagājušā svētdienā, 15. septembrī, Slampes kultūras pilī dzeja saplūda ar mākslu un mūziku sarīkojumā «Triju mākslu tikšanās». Kultūras pils vadītāja Ivonna Bredovska stāstīja, ka Tukuma mākslinieku grupas rudens izstāde Slampē jau kļuvusi par tradīciju, un šīgada izstāde būšot skatāma līdz pat 19. novembrim, savukārt tā kā septembris ir arī Dzejas dienu laiks, radusies doma izstādes atklāšanu kuplināt ar dzejas lasījumiem un mūziku, kas arī jau kļuvis par tradīciju: “Jebkura māksla citu mākslu papildina – katru jomu padara vēl spēcīgāku,” atzina I. Bredovska.
Savukārt Tukuma mākslinieku grupas vadītāja Ingemāra Treija piemetināja, ka māksliniekiem šī izstāde vienmēr esot ļoti svarīga: “Divas reizes gadā ir ļoti svarīgi uz sevi paskatīties no malas – pavasarī, kad ir Mākslas dienas, kā arī šajā – rudens izstādē. Šī ir mūsu retrospekcija, lai parādītu, ko esam izdarījuši no pavasara līdz rudenim. Arī šoreiz bija ļoti interesanti iekārtot izstādi, jo katru gadu ir citi akcenti un citi darbi tiek izvirzīti centrā. Kā izstādes iekārtotājai, tieši tas liekas interesanti – esam tie paši mākslinieki, bet darbi citi,” tā I. Treija.
Arfas skaņa dvēselei
Kā balzāms dvēselei izskanēja arfas spēle, kuru augsti profesionālā līmenī sniedza viena no retajām Latvijas arfistēm – Liepājas simfoniskā orķestra mūziķe Dārta Tisenkopfa. Viņa ne spēlēja, bet arī iepazīstināja ar arfas vēsturi, tehniskajiem parametriem. No mūziķes stāstījuma uzzinājām, ka Latvijā arfas spēles profesionāļi esot saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Dārtu mūzikas ceļi jau agri – 18 gadu vecumā – aizveduši uz mācībām Parmas konservatorijā Itālijā, kur viņa pavadījusi piecus gadus: “Es tagad jūtos ļoti laimīga, jo varu piepildīt savu misiju – spēlējot arfu, parādīt to Latvijas publikai kā pilnvērtīgu solo un kamerinstrumentu,” tā D. Tisenkopfa. Pašai māksliniecei ļoti patīk spēlēt Mocarta, Baha, Skarlati, Bēthovena un citu komponistu skaņdarbus, lai gan, kā atzina mūziķe, ir salīdzinoši maz skaņdarbu, kas būtu veltīti arfai. D. Tisenkopfa atzina, ka tas tā īsti neesot saprotams – vai nu komponisti esot baidījušies no šī instrumenta komplicētības, vai arī tā bijusi instrumenta vaina. Jo tāds instruments, kāds tas ir šodien, evolucionējis salīdzinoši vēlu – septiņu pedāļu mehānisma arfa “piedzimusi” tikai 1800. gadā, kad citi instrumenti savu ziedoni jau bija piedzīvojuši.
Dzejas mirkļi
Pēc arfas mūzikas skaņām savus darbus lasīja dzejnieki – Baiba Talce, Aivis Briesma, Ilga Bindre, Aigars Brics, kas bija izvēlējušies dzejoļus par jūru, rudeni un par cilvēka emocijām. A. Brics piebilda, ka apbrīnojot tos cilvēkus, kuri glezno vai muzicē, jo krāsa un skaņa ir kas bezgalīgs, šie abi mākslas veidi viņa uztverē esot internacionāli un visiem saprotami, tikmēr dzejniekiem esot tikai vārds, bet no otras puses – arī visa iesākumā bijis vārds,” teica Aigars Brics un nolasīja savu dzejoli.
