Šovakar, ja viss notiks, kā iecerēts (vīri ceļā devās 18. martā!) , Intars un citi atsaucīgi ļaudis atkal dosies uz Ukrainu – šoreiz, lai nogādātu ziedotos transportlīdzekļus, kas ir viena no iespējām, kā palīdzēt karā ierautajai valstij. Bet interviju publicējam kā atgādinājumu un vienlaikus cerību, ka reiz atkal varēsim atgrieztie tajā sākumpunktā, kur došanās pāri robežām vairs nav misija, bet gan iespēja baudīt mieru kalnu ciematiņos, ukraiņu viesmīlību un arvien neuzspēlēto sirsnību.
Vienatnē ar ZAZ
Uz Polijas – Ukrainas robežas Intaru pat mēģinājuši atrunāt doties tālāk. Arī, esot ceļā, draugi un paziņas no Latvijas teju vai bombardējuši ar brīdinājumiem, īpaši ņemot vērā, ka Intars uz Ukrainu bija devies viens. Tā gan bijusi pavisam apzināta izvēle.
– Vajadzēja braukt! Teorētiski, bija pat aizrunāti citi cilvēki, bet.. katram ir savs režīms, savi darbi un iespējas, tā pamazām sāka viens pēc otra krist no šī pasākuma nost. Taču es savā prātā jau biju Ukrainā, biju noskaņojies, jo divarpus gadus nekur pat ārpus Latvijas nebiju bijis. (Tikko bija pieejama vakcinācija, tā jau datumu nospraudu!) Tā arī izlēmu – braukuši viens, īpaši, ka to jau biju darījis iepriekš. Starp citu, vēlējos ceļā doties dažas dienas agrāk. Noliku darba mašīnu, viss bija jau salikts, bet naktī bija tāda jokaina sajūtu. Sadomāju izmērīt temperatūru, ir – 37°. Tā nu sēdēju vienu, otru dienu, pie sevis domājot, nu kāpēc man vispār vajadzēja kaut ko mērīt, ja pat nevar zināt, vai jau mēnesi no vietas nav tāda temperatūra!? Pie citiem nebraucu, jo nevar jau zināt, vai tas nav Covid-19. Tā sēdēju līdz pat svētdienai un biju jau paspējis uztaisīt testu, saņemot apliecinājumu, ka tomēr viss kārtībā. Tajā vakarā burtiski aizmigt nevarēju, īpaši ņemot vērā, ka kādu nedēļu tādā piespiedu kārtā jau biju atpūties. Tā 23.30 braucu ārā!
Tagad vērtēju, ka tas bija pareizs lēmums, jo miegs nenāca un Lietuvas, Polijas posmu tiešām labāk ir pievarēt naktī, jo satiksme pa dienu ir nenormāla – ārkārtīgi daudz kravas mašīnu. Savukārt naktī tev ir mazākas iespējas būt par traucēkli kādam. Mans braukšanas ātrums ir aptuveni 70-80 kilometri stundā, bet fūres bieži brauc uz visiem 100! Vadītāji arī mēdz būt dažādi. Ja manu, ka kādam traucēju, parasti mēģinu iebraukt kādā kabatiņā, taču naktīs tās pamanāmas tikai pēdējā brīdī, tādēļ, ja nu kāds vienkārši cieši iesēžas astē, nemaz nevaru tik vienkārši palaist jeb dot ceļu. Tas tāds stresiņš, tādēļ – kur vien tas bija iespējams –, meklēju mazos celiņus, lai tādu situāciju būtu mazāk.
Kas grūtākais? Nu laikam jau pati braukšana varbūt, kaut kopumā man raiti gāja – 18 stundās tiku līdz Ukrainas robežai. Kā jau teicu, biju iepriekš kārtīgi atpūties un zapiņā jau ērti – motors nav priekšā, tāpēc var arī kājas izstiept. Braucot nenogurstu, drīzāk atpūšos!
ZAZ un ziema
Vēl viena, no malas raugoties, varbūt īpatnēja izvēle – braukšana ziemā. Bet arī to Intars jau bija izdomājis, izplānojis iepriekš un automašīnu – pielāgojis.
– Biju iepriekšējā gadā pamēģinājis paceļot tepat pa Latviju – apzināju iespējamos mīnusus, kas vēl jāuzlabo. Piemēram, padomāju par ziemas riepām. Ja padomju laikos arī tādas bija, tad tās jau tāpat nevarēja dabūt – viss bija deficīts. Tagad, protams, tā nav nekāda problēma, un bija man pat ļoti labas riepas, taču atkal – Polijā, piemēram, ar šipotām jeb radžotām riepām braukt nemaz nevar un nācās tās mainīt, kas ir papildu izdevumi. Vēl pārbūvēju automašīnas apkuri. Oriģinālā ZAZ ir benzīna krāsniņa, kuras dēļ, kā večuki leģendās stāsta, daudzi zapiņi esot pavisam nodeguši. Sistēma, ja nepareizi nostrādā, degkamerā sapilda benzīnu un piespļauj uguni klāt, kad nevajag, kā rezultātā ir sprādziens. Tādēļ es vienkārši uzliku dīzeļa krāsniņu. Zelta vērtē! Arī ieguldījums nebija tik liels, kā tas prieks, ko tā deva pretī. Problēma vēl ar apkuri, jo oriģinālā krāsniņa ēstu daudz elektrības, un akumulatora lādēšana kopumā ir viena no zapiņa lielākajām vainām – jāseko līdzi patēriņam, īpaši jau ziemā.
Divas reizes Ukrainā mani nācās vilkt. Vienā gadījumā mans izpalīgs pat izskatījās pēc kaut kādas vietējās kriminālās autoritātes, jo, kā noprotams, tur jau arvien tas ir (bija) gana aktuāli, bet izrādījās tik sirsnīgs, ka pat naudu piedāvāja, ja nu man gadījumā ar to grūtības… Iedeva arī numuru, lai zvanu, ja 50 kilometru rādiusā atkal rastos vajadzība auto ievilkt. Numuru, ja nu kas, paņēmu…
Vairāk lasāms piektdienas, 18. marta laikrakstā ŠEIT======>>>>>>
