Šodien, 4. aprīlī Tukums svin dzimšanas dienu. Būs svinīga sēde un izstāde

Par godu šim notikumam 4. aprīlī Durbes pilī notiek svinīgā Tukuma novada domes sēde un zinātniskā konference, kas tad arī aizsāka pilsētas jubilejas svinības ar plašu kultūras programmu visa gada garumā. Savukārt konference atklāja, ka Tukuma pilsētai kā novada centram nozīmīgas tēmas pēdējos gados ir izpētījuši vairāki atzīti dažādu vēstures nozaru pētnieki: Latvijas nacionālā arhīva ģenerāldirektore Māra Sprūdža, Dr.h.c. Inta Dišlere, Mg. hist. Gundega Skagale, Dr. Viktors Dāboliņš, Mg. hist. Una Bērente, Dr. hist. Gunita Zariņa un Dr. hist. Rūdolfs Brūzis.

Varam apskatīt unikālu dokumentu

Kā vēl pirms svinīgā notikuma vēstīja Tukuma pils torņa muzeja vadītājs Alfrēds Moseičuks, svinīgās sēdes laikā Durbes pilī un no 5. aprīļa Tukuma Pils tornī, izstādē «Hercogistes laikazīmes Tukumā», apskatei būs pieejams Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabātais 1253. gada 4. aprīļa Kursas sadalīšanas līguma noraksts. A. Moseičuks: ”Tukuma Pils torņa apmeklētājiem radusies vēl nebijusi iespēja ieraudzīt vienu no J. K. Broces retu dokumentu norakstu apkopojumiem 136 lapu apmērā, kurā atrodams arī Tukuma un visas Kurzemes vēstures izpētei svarīgais 13. gadsimta vidusdaļas līguma noraksts, ko Kēnigsbergā, visticamāk, norakstījis Ernsts Hennigs, bet J. K. Broce to skaisti ierakstījis grāmatā, sniedzot savus paskaidrojumus. Līgums ir vienīgais 13. gadsimtā Latvijas teritorijā rakstītais dokuments, kurā atrodams tik liels Latvijas apdzīvoto vietu un ģeogrāfisko nosaukumu skaits – 150 vietvārdi. 1807. gada decembrī Kuldīgas apriņķa skolas skolotājs Ernsts Hennigs, landrāts grāfs fon Mellins un J. K. Broce izteica priekšlikumu rezidējošajam landrātam, baronam Vilhelmam Frīdriham fon Ungernam-Šternbergam (1752-1832) nokopēt Vācu ordeņa arhīvā Kēnigsbergā esošos dokumentus. Sākot ar 1809. gadu, iesākās apjomīgs darbs pie Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas seno dokumentu kopēšanas Kēnigsbergas Slepenajā arhīvā un karaliskajā bibliotēkā. Tā kā J. K. Broce sava vecuma un amata dēļ nevarēja doties uz Kēnigsbergu, tad to veica E. Hennigs. Tomēr J. K. Broce, dzīvojot Rīgā, no 1809.-1816. gadam strādāja ar Kēnigsbergas Slepenā valsts arhīvā atrasto Livonijas laika dokumentu un manuskriptu norakstiem. Viņš ar apbrīnojamu precizitāti izgatavoja šo reto rokrakstu kopijas, rediģējot, papildinot E. Henniga sniegto informāciju un pievienojot savus komentārus.

Šis unikālais dokuments liecina par kristietības nostiprināšanās sākumu tagadējās Latvijas teritorijā. Pirms 770 gadiem Kurzemes bīskaps Heinrihs fon Licelburgs (Lützelburg) un Sāmsalas bīskaps Heinrihs daudzu liecinieku klātbūtnē pavēstīja par vienošanos un piekarināja līgumam zīmogu. Tā rezultātā trešdaļa Kursas teritorijas nonāca bīskapa, bet divas trešdaļas – Livonijas ordeņa pārvaldībā. Tukums līdz ar 14 citām līgumā minētajām Miera Kursas apdzīvotajām vietām turpmāk bija Livonijas ordeņa daļā.”

Iezīmīgi brīži Tukuma vēsturē

Par Tukuma  juridiskā statusa pārmaiņām 770 gados pasākumā referēja Tukuma muzeja pētniece un vēstures zinātņu doktore Inta Dišlere. Viņa skaidroja, ka laikā, kad Kursas dalīšanas līgumā pirmo reizi pieminēts Tukuma vārds, šis novads ietilpa Vācu ordenim piešķirtajā apgabalā, bet kuršu tiesības tajā saglabājās. 1299. gadā Tukuma koka pils bija novada militārais, administratīvais un saimnieciskais centrs, kas nodrošināja aizsardzību, pārtikas uzkrāšanu, satiksmi pa Livonijas-Prūsijas ceļu. 1416. gada 23. augustā jau pieminēts Tukuma tiesas apgabals. Bet 1445. gadā dokumentos pieminēta Tukuma senpilsētiņa jeb miests. Atbilstoši ierakstiem dokumentos, zināms, ka 15. gadsimtā Tukumā notikuši divi Livonijas ordeņvalsts landtāgi (1463, 1481) un diplomātiskas sarunas.

1561. gada 28. novembrī beidza pastāvēt Livonijas Konfederācija (Terra Marianum). Zināms, ka 1563. gada martā Kurzemes un Zemgales hercogam piederošā Tukuma pils bija „pamesta un tukša”. Savukārt, 1564. gada 1. maijā Tukuma pilskungs Dītrihs fon Šenkings Durbē izsniedzis aizdevumu hercogam Gothardam Ketleram (1517–1587). Tas ir gads, kad pirmoreiz pieminēts Durbes nosaukums. gada 18. martā saskaņā ar Valdības formulu (Formula Regiminis) Tukums kļuva par vienu no četriem administratīvajiem un tiesas centriem Kurzemes un Zemgales hercogistē. Bet jau 1625. gadā Tukumā sāka darboties virspilskunga tiesa. Tukuma miesta attīstību gan kavēja Polijas un Zviedrijas karaspēku sirojumi (1605., 1622., 1628., 1655–1660. gadā), īpaši hercoga Jēkaba (1610–1682) valdīšanas laikā. 1617. gada 17./28. martā muižnieki landtāgā nobalsoja par Pakļaušanās deklarāciju Krievijai, tāpēc Kurzeme kļuva par Krievijas guberņu. Un jau 1795. gada 27. novembrī cariene Katrīna II (1729-1796) piešķīra Tukumam apriņķa pilsētas tiesības. 1796. gada 28. jūnijā ievēlēta pirmā Tukuma dome (valde) un 1799. gada 17. jūnijā dibināts Tukuma maģistrāts (valde), pilsētas paplašināšanai piešķirtas 139 desetīnas no Ozolmuižas zemes.

Tukuma pilsētas pirmo ģerboni 1837. gadā zīmējis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs, gleznotājs Johans Lēberehts Eginks (1784–1867). Ģerboni (ar piecām eglītēm) 1846. gada 11. martā apstiprināja Krievijas ķeizars Nikolajs I (1796–1855).

1870. gada 16. jūnijā visās Krievijas pilsētās tika ieviesti jauni pilsētu statūti, kas paredzēja modernizēt pārvaldi. 1892. gada 4. jūnijā izdots jauns pilsētu likums, saskaņā ar kuru Tukuma pilsētai jāsamazina 30 domnieku skaits no 30 uz 20. Maģistrāta vēlēšanās 1897. gadā uzvarēja t.s. latviešu saraksts. 1899. gadā par pilsētas Domes priekšsēdētāju ievēlēts Šlokenbekas-Durbes dzimtkungs Karls fon der Reke (1861-1907). Tukuma pilsētas pārvalde pastāvēja līdz pat 2009. gada 1. jūlijam.

 Vairāk lasāms 5. aprīļa laikrakstā