Pēc triju nedēļu pacietīgas rakšanas, sijājot un pārcilājot ik zemes sauju, 2. jūlijā tika pielikts punkts arheoloģiskiem izrakumiem Zentenes pagasta «Biseniekos» – Tukuma novada Pastariņa muzejā. Arheologa Rūdolfa Brūža vadībā vietējie jaunieši kopā ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes studentiem atsedza senās dzīvojamās ēkas pamatus un atrada arī vairākus izpētes vērtus priekšmetus – krāsns podiņus, karotes kātu, jātnieka piesi un pīpju galvu fragmentus. Piedāvājam R. Brūža stāstu par darba mērķi un atklājumiem izrakumu pēdējā dienā.
Senais saimnieks taupījis spēku un būvmateriālus
R. Brūzis:
– 14. jūnijā Dzirciema «Bisenieku» sētā tika uzsākti arheoloģiskie pārbaudes izrakumi, lai dabā lokalizētu vecās dzīvojamās ēkas pamatus. Zināms, ka ēka uzcelta 18. gadsimtā un varēja tikt nojaukta pagājušā gadsimta sākumā. Šobrīd izrakumu mērķis ir sasniegts un pamati atsegti: redzams, ka, ēku nojaucot un līdzinot nogāzi dīķa pusē, sienas ir stipri postītas, tomēr izdevies dabā noteikt ziemeļgala un dienvidgala stūrakmeņus.
– Kā darbus sākāt – bija zināma pamatu atrašanās vietā vai uz labu laimi meklējāt?
– Mūsu sarunu vajadzēja sākt rietumu pusē, kur pamatu konstrukcija saglabājusies gandrīz pilnībā neskarta; nojaukta tikai tās virsējā daļa. Vietas noteikšanai izmantota 1906. gada cariskās Krievijas laika karte, kur lokalizācijas punkts varētu būt vecie staļļa un vāgūža pamati, un dīķis; no tiem krustiski iemērītas divas galvenās tranšejas. Profilā no sākuma tika atsegts rietumu sienas fragments, pēc tam mēģinājām atrast pamatus pagalma iekšdaļas virzienā. Tur tos neatradām, tāpēc tranšeju pagarinājām dīķa virzienā, kur uzgājām seno krāsns vietu, un šeit pamati ir vairāki postīti – vairāk līdzinās akmeņu nobrukumam.
Principā sienas garums garenvirzienā no viena stūra līdz otram ir 17,8 m. Tā bijusi diezgan iespaidīga 18. gadsimta dzīvojamā ēka. Spriežot pēc iekārtojuma, vienā pusē bijis aukstais gals, kas vairāk izmantots saimniecības vajadzībām, bet otrā galā ir intensīvāk apdzīvota mītnes slāņa pazīmes. Tur acīmredzot bijusi saimes istaba un pārējās dzīvojamās telpas.
– Pamati šķiet pārsteidzoši sekli…
– Tas arī mani kā arheologu pārsteidz, pirmoreiz darbojoties etnogrāfiskā vidē. Mans sākotnējais uzstādījums bija, ka tiem jāatrodas vismaz metru dziļumā – uz caursalšanas robežas, pat līdz pusotram metram. Taču šeit acīmredzot 18. gadsimta cilvēks taupījis gan spēku, gan materiālus; kā redzams, akmeņi likti bez jebkādas saistvielas; nav pat neviena kaļķu javas fragmenta. Pamati vienkārši veidoti akmeņu krāvuma veidā ar, iespējams, māla kleķi iekšpusē. Tā tāda normāla 18. gadsimta prakse. Tomēr par ēkas vecumu pašreiz drošu ziņu nav. Ir paņemti paraugi datēšanai ar oglekļa C14 metodi.
Mazi, bet oriģināli atradumi
– Vai tiešām visas tranšejas ar kapli un birstīti izraktas?
– Augsnes virskārta noņemta ar lāpstām, un tagad jaunieši to attīra ar kaplīšiem pamatu fiksācijai. Tie ir jauni, aizrautīgi cilvēki, kas mācās un, iespējams, savas karjeras laikā atsegs vēl daudz ko interesantāku.
– Vai izdevies uziet ko interesantu?
– Uzgājām krāsns vietu, kas atradās pie austrumu sienas. Protams, krāsns ir nopostīta, tāpēc atrasta tikai pati kurtuve jeb krāsns klons; pēc apkārt atrastajām podiņu lauskām jāsecina, ka tā bijusi no dobajiem māla podiņiem gatavota krāsns. Pamatu krāva no granīta akmeņiem un māla ķieģeļiem, bet sildvirsmu izlika no dobiem māla podiņiem.
– Kāpēc tad krāsns atrodas aukstajā – saimniecības galā, ne saimes istabā?
– Izrakumu mērķis bija konstatēt tikai atrašanās vietu. Otrs posms, kas būtu veicams kaut kad vēlāk, – ēkas plānojuma atsegšana, un tad noteikti atsegtos kādas konstrukcijas, kas liecinātu par saimes dzīvojamo istabu, kura sākusies līdz ar krāsni. Aukstais gals ir pavisam neliels – trīs mazi kambarīši. Pagalma pusē bijis tā saucamais forūzis jeb priekšnams – neliela verandiņa, kas acīmredzot izbūvēta pret saimes istabu, un krāsns atradusies pretī, lai apsildītu šo lielo telpu. Otru krāsni neizdevās konstatēt, jo tā, visticamāk, ir pilnībā nojaukta.
Latvijas podiņu krāšņu pētniece Ieva Ose savās publikācijas min, ka dobo podiņu krāšņu izmantošana pilīs beigusies jau 17. gadsimtā un tās izmantotas tikai palīgtelpu apsildei, taču zemnieku sētās tradīcija turpinājusies daudz ilgāk – līdz pat 20. gadsimtam. Diemžēl etnogrāfi "dzīvā veidā" šīs krāsnis Latvijā tā arī nav atraduši. Šajā gadījumā podiņu krāsns ir fiksēta ar arheoloģiskām metodēm, un tas varbūt ir šī objekta īpašais smeķis. Šis ir tas retais gadījums, kad arheologi etnogrāfiem un vēsturniekiem spējuši dot trešās dimensijas – arheoloģijas pienesumu.
– Tomēr šodienas arheologu atklājumi šķiet tik pieticīgi – kādas vērtības vēl atrodamas zemnieku sētās?
– Atradumi ir pietiekoši oriģināli. Šeit ēkas iekšienē tika atrasts kristību karotes rokturis ar vienu no Birznieku dzimtas inicāļiem un jātnieka piesis. Pagarinot izrakumu tranšeju ziemeļu virzienā, tika fiksēta vecā ceļa vieta (tāds savulaik vedis cauri pagalmam no Rindzeles uz Zenteni), un tur sadzīves atkritumos uzgājām divu porcelāna pīpīšu fragmentus. Atradumi nodoti tālākai izpētei Rīgā.
– Bet kā vērtējat kolēģu sasniegumus – ir taču Latvijas arheologi, kas darbojas Ēģiptes piramīdās?
– Jā, līdzdalība piramīdu konstrukciju atsegšanā ir gan Latvijas arheologu prestiža jautājums, gan visnotaļ veiksmes stāsts, tomēr jāuzsver, ka Latvijā joprojām nepētīto objektu ir vismaz tikpat daudz, kā izpētīto; tostarp etnogrāfiskās sētas, kas lielākoties ir pamestas un jau "arheoloģizējušās".
– Vai cerat pie izrakumiem "Bisenieku" sētā atgriezties?
– Iekšējais entuziasms mani mudina izrakumus turpināt, tomēr veselais saprāts liek darbus nobeigt, jo galvenie mērķi ir sasniegti. Ja ēkas plānu izdodas ienest mūsdienu topogrāfijā, tad jau nākotnē var domāt par iekštelpu slāņa atsegšanu. Projektu finansē Kultūrkapitāla fonds ar Tukuma muzeja labvēlību, tāpēc par nākotnes plāniem būtu jāvaicā muzeja vadībai, jo tas ir muzeja objekts. Es no savas puses vēlētos redzēt šos pamatus kaut kādā veidā saglabātus – ja iespējams, etnogrāfiskā vidē. Saprotu, ka zem stikla grīdām tos neieliks, taču varētu kaut kā atzīmēt dabā.
