Pīlādzītim – piektais gads

Šodien 1. aprīlī, savu piecu gadu jubileju kopā ar draugiem no Milzkalnes, Lapmežciema, Engures, Jaunsātiem un Madlienas, svinēja senioru ansamblis «Pīlādzītis». Bet par to, kāds ir kolektīvas «Zelta fonds» un kas liek viņiem turēties kopā – gan savstarpēji, gan ar dziesmu, ansambļa dalībniekiem un viņu vadītājai Agritai Aleksejenokai vaicājām jubilejas koncerta ģenerālmēģinājumā.

Dzied, dejo un teātri spēlē

Patiesībā, kā atzīsts ansambļa vadītāja, «Pīlādzītim» jau paliek 5,5 gadi, jo oficiālā pirmā kopā sanākšana bijusi 2005. gada 10. oktobrī. "Mums gan neticēja, ka tik ātri pagūsim ko sagatavot, bet jau tā paša gada 18. novembrī varējām uzstāties ar divām dziesmām," tā ansambļa pirmsākumus atceras A. Aleksejenoka. Bet kopā sanākt un pamēģināt dziedāt sākotnēji visus mudinājusi pensionāru biedrības aktīviste Silvija Lāce. Pirms tam pastāvējis līnijdeju kolektīvs, kurā vēl arvien danco arī dažas no «Pīlādzīša» dalībniecēm un, piemēram, Judīte Kalme iemanījusies apvienot darbošanos pat trijos pašdarbības kolektīvos – viņa ne tikai dzied ansamblī un dejo līnijdejas, bet arī dzied korī. Un, kad notiekot koncerti pašu mājās – Jaunpilī, dažbrīd sanākot noskrieties ne pa jokam, lai visi visu paspētu – tērpus nomainīt un laikus uz skatuves uzkāpt. To gan neviens neatceras, ka kādreiz būtu nokavēt uzstāšanās, taču, lai pārģērbtos – ir bijis tā, ka tomēr pāris minūšu pietrūkst…

Savukārt trīs brašie ansambļa vīri – Armīns, Andris un Uldis, vadītāja atzīst, meklēti īpaši. "Viņi ir mūsu «Zelta fonds»," stāsta A. Aleksejenoks un piebilst, ka tas gan nedodot vīriem nekādas priekšrocības. Drīzāk reizēm pret viņiem izturoties nedaudz stingrāk. Ar mūziku, lielākā vai mazākā mērā, viņi visi bijuši saistīti arī iepriekš. Andris, kā pats stāsta, dzied dažādos kolektīvos jau kopš atnācis no armijas. Savukārt Uldis Šmīdebergs ansambļa uzstāšanos papildina ar saksofona solo numuriem, kas kolektīva priekšnesumus padarot īpašus. Ja vajag, tiek spēlēts arī uz ķemmes (tas ir Ārijas Kārkliņas kroņnumurs), ar akordeonu, veļas dēli un pat izmantotas slotas. Atsevišķos gadījumos «Pīlādzītis» var arī uzvest teātra izrādi. Īsāk sākot – ansamblim tuvas teju visas skatuves mākslas.

Kas sirdij tuvs

Pie nosaukuma ansamblis ticis, pateicoties dziesmai. 2005. gadā īpaši populārs bijis maestro Raimonda Paula sacerējums «Vēlais Pīlādzis», ko ansamblis izpildījis kādā no Ziemassvētku koncertiem. "Un šīs dziesmas izpildījums vēl arvien atšķiras no pārējā repertuāra," stāsta A. Aleksejenoka, tās laikā esot cits – īpašais mirdzums acīs. Tā viņi tikuši gan pie nosaukuma, gan ansambļa himnas, kā arī idejas, kādus veidots ansambļa tērpus. Pirmajā gadā kundzēm bijuši pelerīni ar sārtām odziņām un arī citi koncerta tērpi tiek ieturēti košos, rudenīgi sarkanīgos toņos. Vaicāti, kā «Pīlādzītis» izvēlas repertuāru, vadītāja stāsta, ka svarīgi, kas cilvēkiem sirdij tuvs. "Iesākumā viņi man tautas dziesmas dziedāja, sakostiem zobiem. Tomēr, tā kā ansambļu skatēs ir nepieciešamas izpildīt kādu dziesmu a cappella, nācās vien pieciest. Bet, kad 2007. gadā skatē Aizkrauklē ansamblis savā grupā ieguva Grand prix tieši par šo izpildījumu – bez pavadījuma, un kopvērtējumā 18 ansambļu konkurencē bija piektie, labprāt dziedam arī tautasdziesmas," stāsta vadītāja. Novērtējums pašiem bijis pārsteigums, tāpat kā 7. vieta Republikas mēroga senioru ansambļu skatē. Pēc rezultātiem Aizkrauklē tas esot bijis tāds piedzīvojums un pārsteigums, ka paši brīnoties, kā šoferis viņus pusceļā uz Jaunpili no autobusa nav izsēdinājis! Visu ceļu bez apstājas dziedājuši un, ja autobuss būtu bijis lielāks, iespējams, arī uzdejotu…

Mājās vērtē stingrāk

«Pīlādzītim» īpaši patīk uzstāties Sēmē, kur viņus tradicionāli aicina īsi pēc Jaunā gada – Zvaigznes dienā, un sagaidot kā lielus māksliniekus ar bagātīgi klātiem galdiem. Tāpat spilgtā atmiņā palicis koncerts Dobeles slimnīcā, par kuru paši dakteri pēcāk izteikušie, kas tā izdziedājušies nav sen. Kā kuriozu ansambļa dalībnieki atminas kādu uzstāšanos Lapmežciemā, pēc kuras tikuši pie kūpinātas zivs, bet…tikai vienas. "Priekš vīriem jau nu noteikti tur nekas pāri nepalika – tikai aste," smejoties stāsta A. Aleksejenoka. Bet ansambļa dalībnieki atzīst, kaut pieci gadi nu kopā dziedāti, tomēr uztraukumu jūtot vēl arvien un pirms katras uzstāšanās. Visgrūtāk tomēr esot dziedāt tieši Jaunpilī. A. Aleksejenoka skaidro, tas, iespējams, tādēļ, ka šeit publika ir prasīgāka un latiņu reizēm tieši savējiem kolektīviem uzstādīta īpaši augstu. Sava nozīme ir arī akustikai, kas, kā jau pilī – nav tik laba, kā varbūt dziedātāji vēlētos.

Veselību un skanīgas balsis!

Kolektīvs lepojas ar to, ka visi ir Jaunpils "iedzimtie" un jau piecus gadus sastāvs nav daudz mainījies. Ik pa brīdim gan «Pīlādzītim» piepulcējoties kāds jauns dziedātgribētājs, tomēr ne vienmēr uz ilgu laiku. "Tas laikam tādēļ, ka saprot – ansamblī tomēr ir arī jāstrādā," stāsta A. Aleksejenoka un piekrīt – kā vadītāja viņa ir salīdzinoši stingra. "Jo redzu, ka viņi var! Tādēļ arī nepalaižam visu pašplūsmā un strādājam," skaidro A. Aleksejenoka. Vadītāja, kura vēl arī darbojas ar bērnu ansamblīti «Ķipariņi», Viesatu sieviešu ansambli, spēlē pavadījumus dejotājiem un strādā trīs darba vietās, stāsta, ka «Pīlādzīša» dalībnieki ir īpaši centīgi – vienmēr laikus sagatavojušies un pacietīgi gaida, ja nu vadītājai gadījies kaut kur pa ceļam aizķerties.

Ko paši sev jubilejā vēlētu? "Veselību un skanīgas balsis!" – tas galvenais. Balsis, jo īpaši noderēs 9. aprīļa novadu ansambļu skatē, kurai dziedātāji gatavojas. Tāpat varbūt gribētos, ja labāki laiki nāks, arī jaunus tērpus un – kaut kur ekskursijā aizbraukt, jo «Pīlādzīti» uzstāties un pēc padarīta darba – arī ballēties – nav jāmudina!