Nu, pēc 29 gadiem, iepriekš sarunājuši tikšanos, devāmies uz Viesatām pensionētā lauksaimnieka Valda Gulbja. Viņš bija pieaicinājis sarunai arī citus kādreizējos cīņu biedrus – Kārli Šteinu, Birutu Šteinu (dispičere) un Aldi Krūtaini, ar kuriem kopā piedzīvoja 1991. gada barikāžu laiku.
– Nebija jau tā, ka, saņēmuši Tautas frontes aicinājumu, visi cēlās un devās uz barikādēm. Daudzi baidījās pretoties pastāvošajai varai. Kādas bija jūsu sajūtas, dodoties uz Rīgu?
V. Gulbis:
– Bija jābrauc, un viss. Es tajā laikā biju ļoti aktīvs… Braucu par šoferi uz kravas automašīnas, arī tālajos reisos uz Krieviju. Tajā paša laikā biju arī rajona padomes deputāts, kā arī vietējā Tautas frontes nodaļa bija manā pārziņā. Tajā momentā tā eiforija bija visiem, un mums – Viesatās – viss tika ļoti ātri noorganizēts. Tikko kā tika dzirdēts Tautas frontes ziņojums, mums jau tās dienas vakarā smagā tehnika bija sagatavota. Mēs bijām aptuveni 15 vīri un dažas sievietes, kas uz maiņām brauca uz Rīgu ar autobusiem. Mēs tur bijām jau pirmajā vakarā – 13. janvārī.
– Kā viss tika organizēts? Bija taču darbs, ģimenes…
– Viss bija tepat uz vietas, tad jau mums ar Jaunpili nebija nekāda sakara. Bija tāds Osvalds Ķergalvis, kas Viesatās vadīja zemessardzi, tad viņš bija tas, kas sastādīja braucēju sarakstus. Un visi, kas gribēja braukt, paši pieteicās brīvprātīgi. Jā, autobuss – «Ikaruss» – katru dienu bija diezgan pilns… Braucām jau gan ar mazo, gan arī ar lielo – kā kuru reizi. Prom Rīgā no mūsu saimniecības «Darba spars» bija divi traktori, arī lielais 700-nieks, ar kuru brauca Valdis Kalviņš un Aldis Krūtainis.
K. Šteins:
– Jā, laiks iet uz priekšu, un to cilvēku, kas toreiz brauca un cīnījās, paliek ar vien mazāk. Īpaši jau no tās paaudzes, kas bija vecāki par mums. Mēs bijām brieduma gados… Vai bija bail?… Protams, ka bija bail no nezināmā, jo neviens jau nezināja, kas notiks un kā būs.
– Kam Rīgā bija nepieciešama smagā tehnika?
– Lai bloķētu ielas. Tam, ko un kā, krustojumos bija koordinatori. Pa dienu ielu, pagriežot mašīnas, atbrīvoja. Bet vakarā – uz nakti – pagrieza traktorus un mašīnas tā, lai visa Vecrīga būtu nobloķēta. Ar domu, ja brauc padomju armija, tad nebūtu tik vienkārši tikt cauri. Tā jau bija tā barikāde, piemēram, mašīna ar piekabi, kurā bija salikti betona bluķi. Mūsējiem piekabe bija piekrauta ar granti, lai tā būtu smagāka un iebrukšanas gadījumā to nevarētu pastumt. Tie, kam bija celtniecības firmas, piekabes piekrāva ar betona blokiem, turpat Rīgā tos krāva ārā un veidoja barikādes.
– Kā zinājāt, kur kuram ir jāstāv?
V. Gulbis:
– Tur bija barikāžu koordinatori. Mani ar visu smago mašīnu trīs vakarus aizsūtīja uz Salu tiltu – tieši pretim Preses namam. Pa naktīm sēdēju un no rīta atkal braucu mājās. Kolhoza dispečere Biruta Šteina deva ceļa zīmi un braucu atkal pa darbiem.
B. Šteina:
– Jā, katrai mašīnai, tās šoferim bija norīkojums – darba uzdevums. Tā viņi braukāja… Tie kas bija pa nakti, tie dienā atbrauca mājās, atpūtās un vakarā atkal devās atpakaļ. Liela daļa bija tādi, kas brauca visu laiku, pamainījās tikai nedaudz. Jo dzīve jau neapstājās – vajadzēja arī darbā būt, lopus kopt un bērnus audzināt.
– Vai vēl atceraties tās sajūtas, kādas tās toreiz, pirms 29 gadiem, bija?
K. Šteins:
– Tas ir jāizjūt pašam, to nevar ar vārdiem aprakstīt…
Plašāk saruna lasāma otrdienas, 14. janvāra, laikrakstā ŠEIT=
