Kā jaunpilnieki Rīgu sargāja

Atsaucoties aicinājumam, arī Jaunpilī, tāpat kā citur Latvijā, 20. janvārī tika aizdegts ugunskurs, lai pieminētu, atcerētos 1991. gada barikādes. Muzeja rīkotais pasākums pulcēja gan šī laika un notikumu aculieciniekus, gan jauno paaudzi skolotājas Gunta Kāles audzināmo vidusskolas 12. klasi, kas par barikādēm tikvien dzirdējuši kā no vecāku un skolotāju stāstītā.

Dabūtu kārtīgi ar pannu

Pils pagalmā pasākuma dalībnieki drēgnumu no kauliem varēja aizgaiņāt, cienājoties ar siltu tēju un uzkožot sātīgas ķiplokmaizītes. Skolas puiši gan atrunājās, ka viņiem vēl “ar meitenēm jābučojas”, un dažs tiešām no maizītēm atteicās, tomēr, labprātīgi un nepierunājot, viņi izpalīdzēja klasesbiedrenēm aizdegt svecītes, uz ko, pieminot 20 gadus senos notikumus, aicināja muzeja vadītāja Ligija Rutka.

Savukārt simboliskā ugunskura aizdegšana pagalmā tika uzticēta vienam no barikāžu dalībniekiem – Aivaram Miķelsonam. Sildoties pie tā liesmām, dzirdams bija ne viens vien stāstiņš no tiem, kuri šo Latvijas vēstures lappusi vēl itin labi atceras. Piemēram, Rasma Reimane, kaut pārsvarā jau uz barikādēm stāvēt aicināti bija vīri, pirms gadiem 20 kopā ar citiem jaunpilniekiem sargājusi televīzijas torni. Savukārt Maija Krastiņa tepat uz vietas Jaunpilī rūpējusies, lai visi barikāžu dalībnieki būtu kārtīgi paēduši. “Pils pagalmā pat tolaik gulējām uz dīvāna, lai visu paspētu,” stāsta Maijas kundze un nenoliedz – ja būtu bijis vajadzīgs, piedalītos arī cīņās – “Un Rubiks tad kārtīgi dabūtu ar pannu!” viņa ir tieša.

Katram savas barikādes

Pēc svinīgā ievada pasākuma dalībnieki bija aicināti aplūkot tā laika liecību izstādi. L. Rutka atzina, ka iegūt tā laika fotogrāfijas, kurā būtu atpazīstami jaunpilnieki, nebūt nebija tas vieglākais uzdevums, jo tolaik jau nebija fotoaparāta katrā mobilajā tālrunī un… arī pašu mobilo nebija. Tomēr bija ļaudis, kas aicinājumam veidot izstādi atsaucās un ar saviem foto krājumiem ir padalījušies. Šis tas iegūts arī, mainoties ar citiem muzejiem, piemēram, bildes ar jaunpilniekiem Zaķusalā atceļojušas no Kuldīgas. Tāpat izstādīts tā laika skolotāju darināts Latvijas ģerbonis, pašu rokām šūts un pareizajos toņos krāsotais brīvvalsts karogs.

Savukārt izstāžu zālē iespējams iepazīties ar barikāžu dalībnieku atmiņu stāstiem, apskatīt laikraksta «Atmodas» izdevumus un citus vēsturiskus izdevumus. Bet šī atceres pasākuma īpašais brīdis bija stāsti no pirmavota jeb pašiem barikāžu dalībniekiem, kas padalījās ar to, kā viņi toreiz uztvēra un kā tagad redz 1991. gada janvāra notikumus. Cits nenoliedza, ka barikādes bijis interesants un brīžam pat jautrs pasākums. Cits šo laiku atminas ar nepārprotamu bijību, bet vēl kāds – mazliet ar aizvainojumu. Pēc stāstītā, esot bijuši cilvēki, kas medaļas un valstisku atzinību pēdējos gados saņēmuši tikai par pagrozīšanos pirmajās rindās, taču citi, kas tiešām tolaik Rīgā sēdējuši uz barikādēm,… nepelnīti aizmirsti.

Pagājuši tomēr jau 20 gadi, un vīru runās šur tur pa kādam uzvārdam aizmirsies, arī barikādes – katram atmiņā iespiedušās nedaudz savādākas.

Par ieroci bikšu starā

Viens no neformālajiem barikāžu organizētajiem un vēlāk – Jaunpils zemessardzes pulka veidotājiem Ēriks Kazmins pastāstīja, kā toreiz atsaukušies aicinājumam sargāt galvaspilsētu. “Braucām uz manifestāciju, bet Rīgā jau īsti pat nebija kur likties – visi tilti pilni! Dodoties uz mājām, dzirdējām pa radio paziņojumu, ka visi tiek aicināti atkal atpakaļ,” tā Ē. Kazmins. Tad nu Jaunpilī paņēmuši siltas drēbes, tēju un braukuši uz Rīgu. “Iesākumā cilvēku nebija daudz un nebija arī nekādu barikāžu,” viņš atklāj. Tādēļ pirmajās naktīs bijis diezgan neomulīgi sēdēt pie televīzijas torņa, kur tika norīkoti, it īpaši tādēļ, ka paklīdušas baumas – pa Daugavu nākot kaujas vienība ar amfībijām.

Arī Gunvaldis Sproģis atceras šo “amfībiju stāstu”: “Padzirdējām, ka tuvumā parādījies kaut kāds kuģītis, tad nu trīsdesmit vīru, kā nu kurš apbruņojies, ņēmām dēli, uzmetām uz kuģa un iebrukām. Bet tur… trīs nobijušies krieviņi, kas tā arī nevarēja paskaidrot, kāpēc te vispār braukuši.” G. Sproģis stāsta, ka vispār barikādes atceroties “mazliet savādāk” – ne tā, kā tas izskatoties fotogrāfijās. “Viss negāja nemaz tik raiti!” viņš uzsver. Pirmkārt, aizbraucot uz Rīgu, izrādījās, ka pie Augstākās padomes cilvēku jau gana un jaunpilnieki sūtīti sēdēt pie televīzijas. “Mums vēl pabrīdināja – “Lai nebūtu nekādu ieroču līdzi!”. Mēs – “Jā, jā.” Un tieši tajā brīdī nu jau nelaiķim Šēferam Andrim no biksēm izkrita šaujamais un noripoja pa kāpnēm…Labi, ka neizšāva,” smejoties, atceras G. Sproģis. Lai neizskatītos galīgi pēc bandītiem ar rungām, lomikiem rokās, uz Zaķusalu devušies dziedādami, bet arī tur izrādījies, ka viņu palīdzība nav nepieciešama un sūtīti tālāk: “Palīgā trim policistiem, kas katrs sargāja savu televīzijas torņa kāju,” tā G. Sproģis.

Kurināt ugunskurā, izņemot nezāles, tur īsti nav bijis ko, arī pārtika pirmajā dienā netika ņemta līdzi. “Labāk gribējās pie televīzijas, bet tur mūs dzina prom,” viņš atklāj un uzsver, ka nekādu nopietno barikāžu viņu postenī nav bijis: “Siena un tā pati – knapi līdz vidum!”

Jaunpilnieku barošana un vēstule Gorbočovam

Mārtiņa Ķergalvja atmiņās gan palikuši īsti labirinti pie televīzijas. Viņš tolaik kolhozā «Dzirkstele» atbildēja par autotransportu. “Iesākumā aicinājām tikai vecos šoferus, bet jaunie jau negribēja palikt mājās!” atklāj M. Ķergalvis, kam piekrītoši māj arī A. Miķelsons, kas tolaik bija viens no tiem jaunajiem. Veduši barikāžu dalībniekiem arī ēst, bet, kā vēlāk izrādījies – lieki, jo rīdzinieki visus kārtīgi barojuši. Kā kuriozu viņš atminas šādu gadījumu pie televīzijas torņa: “Miķelsons Aivars bija savā traktora kabīnē atgūlies atpūsties, bet kāds jokodamies bija pielicis pie traktora zīmīti: “Gribu ēst!” Tā nu Aivaru ik pa brīdim kāds bungoja augšā, lai pabarotu!” Šoferi atgriezušies Jaunpilī pēc 13 dienām, bet viens no traktoriem – septiņsimtnieks – tikai februārī: “Nebija kārtīgi pieskatīts eļļas līmenis un bija nomaitājuši traktora motoru,” par kritušajiem stāsta M. Ķergalvis.

Savukārt Ē. Kazmins atklāj vēl kādu interesantu faktu: “Gorbočovs bija televīzijā izteicies, ka viņš “nesaprot, kas Baltijas valstīs notiek?” Tad nu nolēmām rakstīt viņam vēstuli!” Tāda arī tapusi ar visiem parakstiem apakšā un sūtīta uz Maskavu. Beigās, kaut arī iespēja bijusi to nodot “tikai pāris soļu attālumā”, domājot par šo cilvēku ģimenēm, sūtījums Gorbočovu tomēr nav sasniedzis. “Vislabāk to būtu nodot Barikāžu muzejam!” par vēstules tagadējo vietu spriež Ē. Kazims.

Vēl no tā laika notikumu aculieciniekiem šoreiz bija atnākuši Andris Papendiks, Guntis Gulbis, kas pavadījis deviņas dienas Vecrīgā, traktorā, Jānis Lācis, Romāns Jēgers, Kārlis Jēkabsons, kurš arī atzīst: “Biju jauns – dūša liela!” un apstiprina, ka bijuši gan tolaik arī ieroči līdzi. “Vienam pat bija prettanku granāta,” atbildot uz skolēnu jautājumiem, stāstīja G. Sproģis. Tomēr M. Ķergalvis izsaka versiju, vai tik šis apstāklis nav bijis pie vainas vēlākajai apšaudei, kurā bojā cilvēki… Kas zina? Bet tieši tādēļ, lai uzzinātu, kas un kā īsti notika – kā tikām pie savas brīvās Latvijas, ir tik svarīgi kaut reizi piecgadē sanākt kopā, aizdegt uguni un visiem kopīgi atcerēties…