Sekojot dzejnieka Imanta Ziedoņa pēdās, nedēļas sākumā, 19. jūlijā, jaunpilnieki devās atklāt turpat centrā augošos dižkokus. Pasākuma rosinātājs – Jaunpils muzejs, aktīvākie dalībnieki – bibliotēkas «Brīvdienu klubiņa» dalībnieki, bet ekspedīcijas vadītāja lomā iejutās Gvido Leiburgs, kuram koki ir gan ikdienas darbs, gan, kā nojaušams, nepārvarama kaislība.
Meklējot resnākos, ne vecākos
Bet pirms “doties dabā”, G. Leiburgs Jaunpils pils pagalmā nedaudz pastāstīja, kur un kā meklēt informāciju par dižajiem kokiem un kā dižākos nosaka. Izrādās, pats būtiskākais ir izmērs – augstums un resnums, un ne vienmēr vecākie koki ir arī tie paši iespaidīgākie. Vēl jāņem vērā koka suga, jo tai katrai ir savi resnuma standarti, kas tos padara par dižkoku.
Pēc nelielas, bet aizraujošas ievadlekcijas G. Leiburgs visu kompāniju veda apgūto izmēģināt praksē. Par pamatu tika ņemti pirms vairāk nekā 40 gadiem veikti uzmērījumi, ko tolaik veikuši Jaunpils vidusskolas 7. klases audzēkņi.
Koki aug, baznīca – sarūk?
Jaunie dabas pētnieki, pieredzējušāku ekspertu vadībā, varēja arī paši iemēģināt roku koku apmērīšanā un ne tikai koku. Pārmērīta tika gan dižā kļava pie Jaunpils baznīcas, gan liepa tā sauktajā Aizkapličā. Un secināts, ka abas kopš 1978. gada krietni paaugušās – kļava sev pieplusojusi vairāk nekā 60 centimetrus, bet liepa ir kļuvusi pat par metru platāka. Liepa tāpēc pat nu saņēma pati savu dižkoka nozīmīti, bet kļava ieguva atbilstošu numuru, lai dižkoku datu bāzē būtu vienkāršāk identificējama. Bet, ja koki auguši augumā, tajā pašā laikā Jaunpils baznīca, ja salīdzina ar rakstos minēto, gan zaudējusi 20 metrus no sava augstuma.Tā vismaz secināja ekspedīcijas dalībnieki, iemēģinot paštaisīto augstuma mērītāji (izmantojot parasto trijstūra malas aprēķināšanas formulu)…
