Jaunpils novada domē svarīgākais esot laba komanda

Gatavojoties 3. jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, savu artavu to norisē un katra vēlētāja iespējām izvēlēties atbildīgi piedāvājam arī mēs – «Neatkarīgās Tukuma Ziņas». Kā jau solījām, sarunā ar šī brīža novada domes priekšsēžiem izvērtējam aizvadītā perioda veiksmes un neveiksmes, tāpat aicinām viņus izteikt viedokli par dažādām problēmsituācijām un novadu iespējamo attīstību nākotnē. Šos pašus jautājumus uzdodam arī dažiem, mūsuprāt, aktīviem, bet ar politiskajām partijām nesaistītiem novada cilvēkiem. Un vēl – ceram, ka gan jums – lasītājiem, gan arī esošajiem un topošajiem deputātiem noderēs arī neliela žurnālistu izveidota notikumu retrospektīva. Tas viss – katram novadam veltītā, īpašā priekšvēlēšanu pielikumā. Bet būs arī priekšvēlēšanu diskusijas visos četros novados, uz kurām aicināsim gan visus kandidātus, gan ikvienu interesentu. Būs arī šī maratona atreferējumi laikrakstā un mājaslapā. Bet šoreiz…

Vārds – Jaunpilij

Intervija ar Jaunpils novada domes priekšsēdētāju Ligitu Ginteri

– Jūsu izvērtējums par to, kas šajos četros gados paveikts pozitīvs? Pieņemot, ka vairs nav bijis tik daudz naudas un projektu kā iepriekšējā periodā…

– Par to iepriekš aprunājos arī ar saviem kolēģiem, kas man deva ceļa maizi, braucot uz interviju. Pirmkārt, gribētu teikt, ka man ir laba komanda, labi darbinieki un katrs savā vietā cenšas izdarīt visu, ko var, ļoti atbildīgi un ir gatavi arī mācīties, jo visu jau nekad nezinām. Kopā mēs esam izdarījuši daudz un patiesībā darām tikai labus darbus. Tāds zīmīgākais, ko var redzēt, lai nav tā, ka ir tikai runāšana, – tika sagatavoti rotaļlaukumi Levestē un Viesatās, tāpat Viesatās ir izbūvēts apgaismojums centrālajā ielā.

– Tās ir projektu naudas?

–  Nē, tā bija tā sauktā “rezerves naudiņa,” ko piedāvāja un ko sadalījām, iepriekš domājot, ko par tik salīdzinoši nelielu summu ir iespējams izdarīt. Paskatījāmies savos plānos… Es ļoti atzīstu šo attīstības plānošanu un drīz sāksim nākamo periodu, veidosim investīciju, attīstību plānu, un tā arī ir iespēja izvērtēt plusus un mīnusus, izvērtēt, ko paši varam (jo tā ir pašu valdība, kurā strādājam un dzīvojam), piemēram, no budžeta vai kā citādāk.

Pēdējos gados esam diezgan veiksmīgi sakārtojuši arī zemes lietas –  atsavinājuši un pārdevuši vairākus īpašumus, kas pirms tam tika nomāti. Līdz ar to cilvēkiem ir stabilāka strādāšana, bet mēs šīs naudiņas varam izmantot dažādām lietām. Tāds gadsimta projekts, piemēram, ir tās pašas slūžas pie pils ezera. Iepriekšējās bija no Černobiļas laika – tāds kā pagaidu variants. Tieši tad, kad notika avārija, 1986. gada aprīlī – slūžas sagāzās, un bija paredzēts, ka tās tiks betonētas. Bet tā brīža LIS direktors, Elmārs Dubults, sacīja, ka tā tomēr nesanāks, jo visas betona rezerves ir aizgājušas Černobiļai… Tā nu ar šo “pagaidu” būvi palika tik ilgi.

– Tas taču bija jau Padomju gados! Jūs taču toreiz pagasta priekšsēdētāja nebijāt?

– Kā reiz jau biju (smejas), citādi kā vienkāršais iedzīvotājs, visticamāk, nebūtu tik smalki par situāciju informēta…

– Tad šobrīd slūžas ir izdevies pabeigt? Un dīķi arī tīrījāt?

– Slūžas pabeidzām, bet dīķi, cik nu projekta naudas ļāva, patīrījām tikai nedaudz. Varbūt ne tik daudz, kā iedzīvotājiem gribētos, bet tobrīd finanses to neatļāva. Patīrījām vairāk otrā pusē pienotavai, izveidojām saliņas.

– Kā sapratām no uzņēmēja Agra Smeltera teiktā (jaunās alus ražotnes sakarā), ka šajā teritorijā arī kaut ko iecerējis. Bet vai gatavs arī ieguldīt?

– Es personīgi par to neesmu runājusi šādā griezumā. Iespējams, ka viņam būs sava ideja, tad viņš arī kaut kādā viedā piedalīsies. Bet pašreiz tas nav aktuāli. Tās ir perspektīvas un, kad tas nāks tuvāks, arī skatīsimies, kā būs. Šobrīd esam atvērti dažādiem piedāvājumiem – gaidīsim, kad zemes nosēdīsies un viss sakārtosies, tad arī nāks laiks, idejas un skatīsimies, ko varam darīt…

– Prātā ir vēl vairākas lietas, par ko neesam palielījusies, ņemot vērā, par ko tika diskutēts iepriekš arī iedzīvotāju sapulcēs?

– …?

– Iepriekšējā periodā bija daudz sūdzību par to, ka uz sociālo centru ir augstu jākāpj…

– Ja tā atgādina… Mēs tiešām arī tikām iekšā tajā “vilnī” un varējām izveidot klientu apkalpošanas centru, ko ar laiku gan jau visās pašvaldībās izmantos, bet mēs tikām tā kā nedaudz ātrāk. Tad nu taisījām rekonstrukciju jeb pārstrukturizāciju un padarījām pieejamāku arī sociālo dienestu. Iepriekš izmantojām tās telpas, kas mums ir, un, jāpiekrīt, ka uzkāpt bija grūti.

– Bet  apakšstāvu telpas jums bija mitras, pat pelēja…

– Būtībā tikai viena telpa, kas atrodas it kā jau zemzemes līmenī. Bet liekam mitruma nosūcējus un mēģinām arī kaut ko darīt. Taču otrajā, jaunajā pusē, tā tas nav.

– Labs darbs izdarīts, bet vai atsaucību arī jūtat? Vai vairāk cilvēku nāk uz Klientu apkalpošanas centru, uz sociālo dienestu?

– Es domāju, ka viņi nāk, kā nākuši iepriekš, jo īpaši, ja runa par sociālo dienestu. Bet Klientu apkalpošanas centru, var teikt, cilvēki izmanto periodiski. Tad, kad ir deklarācijas, citas aktualitātes. Būtībā tie aptuveni ir septiņi līdz astoņi pakalpojumi, kas saistīti ar valstiskām iestādēm, to skaitā, centrā ir iespēja iesniegt slimības lapas, deklarācijas, citus iesniegumus. Un tas ir mūsu cilvēks, kas tos pieņem, – ir apmācīts, nokārtojis visas pielaides un zina, kur, ko un kā var palīdzēt, kur nē. Paši arī vēl daļu piemaksājam, tāpēc centrā tiek pieņemti arī pašvaldībai paredzētie dokumenti. Nu, ir varbūt periodi, kad cilvēki nenāk tik bieži uz pakalpojumu centru, bet, piemēram, martā ir visa kā daudz – jau minētās deklarācijas, platību maksājumi u. tml.

– Tukumā uzklausījām sūdzības par to, ka, centrā  nav skenera vai arī, ka neviens nepalīdz ievadīt čekus… Kā ir jums?     

– Mums ir. Un sūdzības neesmu dzirdējusi par to, ka kaut kas nebūtu izdarīts. Ja cilvēks ir atnācis, tad arī iedrošinām, ka visu var izdarīt uz vietas. Ir, kam jāpalīdz vairāk, ir, kam mazāk.

Bērnudārzs – vēl nepiepildīts sapnis

– Jāatgādina par vēl kādu labu veikumu – bērnu uzraudzības istabu, bērnudārzu, jo jauni cilvēki sūdzējās, ka tā iztrūkuma dēļ nevar Jaunpilī nobāzēties….

– Vēl arvien šī problēma ir aktuāla, jo pietrūkst vietas bērnu uzraudzības istabā. Šobrīd tajā ir 32 bērni, un tur vairāk arī nav iespējams satilpt. Šis jautājums gan diemžēl nav pavirzījies uz priekšu tik ātri, kā mēs varētu gribēt – ir tikai aizrunāta projektēšana. Bija jau mums arī ļoti vērienīgs projekts ar baseinu un visu pārējo, bet sapratām, ka tas viss būs vēl arī jāuztur un tas ir mazliet par traku. Kopumā bija trīs varianti. Kad ambīcijas bija noplakušas, sapratām, ka pie esošajiem 5-6-gadniekiem, kuri šobrīd ir sporta zāles ēkā, varam trūkstošās telpas piebūvēt klāt.

– Doma izmantot ko līdzīgu modulim? 

– Protams, svarīgs ir iepirkums, bet mēs to gribētu aptuveni tādā stilā, lai tas būtu nedaudz interesantāks, tāds kā «Līvu» mājas tipa, ne standarta variants. Bet tas jau atkarīgs no tā, kā to sazīmēs arhitekts. Katrā gadījumā, skatīsimies, lai tur viss apvienojas un ir pilns bērnudārzs, un mēģināsim atrast to zelta vidusceļu, lai varam ēku uzturēt un vienlaikus – pietiek telpu.

– Kādā stadijā ar to visu šobrīd esat? 

– Šobrīd esam tiktāl, ka jātaisa specifikāciju un jāsludina iepirkums projektēšanai, un gribam projektēšanu ielikt kopā ar celtniecību.

– No  kurienes tam nauda?

– Kredīts, jo mēs nekur nekvalificējamies. Jo esam par mazu un nenozīmīgu. Principā mūs sabremzēja lētie iepirkumi un šajā gadījumā – par topogrāfiju. Proti, likums liek, ka, saliekot visas vietiņas kopā, kur bija nepieciešama topogrāfija, gada griezumā būtu bijis nepieciešams viens liels iepirkums. Tas viss nepieciešamas, lai būvniecība vispār notiktu. Nu, piemēram, skolas sporta laukumam, kur top projekts un kur bija vajadzīga minētā topogrāfija. Vēl tas labais stāsts ir tāds, ka strādājam pie labiekārtošanas, jo bija laiks, kad visu vienkārši notīrījām – cirtām krūmus un līdzinājām, bet tagad ir brīdis pienācis, kad var sākt veidot apstādījumus, ainavu un visu pārējo. Un, lūk, sataisījām kopā visu šo topogrāfijas iepirkumu, un ļoti lēti viens pieteicās. Mēs, protams, ļoti priecīgi, bet, tikko parakstījām līgumus, uzņēmums bankrotēja… Jā, tas bija negadījums, bet tas uz veselu gadu mūs atsvieda atpakaļ dažādu projektu realizācijā, jo arhitekti jau nevar projektēt, ja nav topogrāfijas.

– Bet šobrīd jums tā ir?

– Ir.

– Tā reāli, pilsoņiem saprotamā valodā, kad traktors sāks strādāt?      

– Par bērnudārzu runājot, tie, domāju, ir vismaz pāris gadi noteikti. Var jau būt, ka pārdroši plānoju, bet sajūtu līmenī kādu divu gadu laikā tam tomēr vajadzētu būt.

– Sporta laukums?

– Domāju, ka pirmo kārtu mēs sāksim jau šogad, bet jāredz, cik lielas būs izmaksas. Šobrīd gan sākas jaunas grūtības – valstī sāk apgūt Eiropas projektus un cenas visam ceļas. Un tas ir tā, ka labi zinām – kolēģi projektēšanu varēja paveikt par 7000 līdz 8000 eiro, bet šobrīd par to pašu paprasa 21 000 €, kā tas bija iepirkumā. Tajā brīdī to atcēlām un atradām, kas projektēšanu var izdarīt par salīdzinoši saprātīgu cenu. Kā jau jūs sakāt – kad strādā, tad ir daudz nianšu, kas liek darīt lietas tā vai citāti, un cilvēks nemaz nevar iedomāties, kā tas var būt.

Par ceļiem, kas dažviet solīti 30 gadus

– Vēl viena tradicionāla novadu problēma – ceļi. Visur par tiem sūdzas, bet no jūsu puses kaut kā nav dzirdēts. Kā tas ir izdevies? 

– Kā lai saka – ceļi ir bēdu stāvoklī visā Latvijā, un mēs arī neesam nekāds milzīgs izņēmums. Piemēram, ceļu no Jaunpils uz Viesatām uzbērām, un tas ir labāks, nekā bija, tomēr tajā pašā laikā ir akmeņi, kas gan piebrauksies, un jau šobrīd ir līdzenāk. Bet nu šobrīd diezgan bēdīgi ir lauku grants ceļi tieši Rāvu pusē, kur trepīte ir ļoti izteikta.

– Iespējams, ceļu ziņā Jaunpils novada “spožums un posts“ ir tas, ka jums nav mežu? Attiecīgi – ceļi netiek izbraukāti.

– Jā, mežu ir salīdzinoši mazāk, bet izbrauc jau tāpat. Paldies dievam, ir mums arī pašu greiders (zviedri uzdāvināja), kurā ielikām pietiekoši lielu naudu – pērn bija nopietns remonts, un tas atkal var strādāt, līdz ko to atļauj laika apstākļi. Arī «Latvijas valsts ceļi» ir solījuši, ka sakārtos asfaltēto daļu uz Annenieku pusi un arī Levesti (dubulto segumu), kas cilvēkiem būs ļoti jūtams.

– Bet cik tas ir ticami? Mēs tā katru gadu publicējam tos Latvijss ceļu plānu, taču…

–  Kartes esam jau saņēmuši un, domāju, ka darbi arī notiks. Bija pie mums atbraucis Lācara kungs (Harijs Lācars, VAS «Latvijas valsts ceļu» Tukuma nodaļas vadītājs. – Red.) un arī Auguļa kungs (Uldis Augulis, satiksmes ministrs. – Red.) sēdē runāja par ceļiem, un katrā vietā tiks kāds posmiņš atjaunots vai uzlabots. Gaidām arī savu tiltu pie pils. Sasolīts tika.

– Tā ir valsts nauda?

– Jā, bet cilvēkiem jau bieži vien ir gluži vienalga, kāda nauda tā ir, un no vienas puses, tas arī ir mūsu labais darbs, ka regulāri par sevi atgādinām. Un pagājušā gadā bija tā: Langes kungs (Jānis Lange, VSIA «Latvijas valsts ceļi» vadītājs) ir izdomājis, ka būs koka tilts, kas piestāvēs pie pils. Šobrīd norisinās projektēšana, un mēs esam pasūtījuši, ka mums vajag arī gājēju zonu, lai nav jāiet pa braucamo daļu, jo šis ceļa līkums ir diezgan bīstams.

– Bet otrs tilts? Tas, kas iet uz «Ratu»?…

– To paši pielabojām un, domāju, ka kādu laiku tas turēsies. Valsts tiltu, kad sola, grūti pateikt, bet ceram, ka uz valsts simtgadi. Uz šo periodu, ceram, ka īstenosies mūsu senais sapnis par ceļa asfaltēšanu līdz Kalnciema šosejai, proti, uz Anneniekiem. Šobrīd tas ir noasfaltēts tikai līdz pusei. Šobrīd to kā grants ceļu sakārtoja, bet tāpat jau izsitas rises. Mums it kā arī ir izeja caur Upesmuižu un ir iespēja pa asfaltu braukt, – tās varbūt ir 10 minūtes plusā, ko mēdz darīt, automašīnu sargājot, bet reizēm tomēr šīs minūtes ir svarīgas… Uzņēmēji jau mums to ceļu visu laiku prasa, lai ievestu, gan izvestu materiālus. Atceros no «Dzirksteles», Mežsarga (Ģirts Mežsargs, bijušais kolhoza «Dzirkstele» priekšsēdētājs. – Red.) laikiem, kad viņš bija deputāts, viņš vienmēr padomes sēdēs prasīja asfaltēt minēto ceļu. Tā kā tie ir jau 30 gadi… Vēlme visu laiku pastāv, tad nu mēs visu laiku par to arī runājam.

– Tādas treknas jums tās vēlēšanās…

– Jāsaka tā, ka mums ir arī palīgi. Arī kolēģis Dobeles pusē ir ieinteresēts, lai tas būtu, jo viņam arī acīmredzot šis ceļš patīk.

– Jums jau arī tagad varētu būt papildu interese, runājot par medicīnu, jo, cik saprotu, jūsējie jau tagad vairāk izmanto Dobeles slimnīcu. Un tagad, kad Tukumā vairs dzemdību nodaļas nav…

– Jāsaka, ka daudzi jaunpilnieki tiešām ir dzimuši Dobelē, neraugoties uz ceļu, kāds tas ir. Īsāk sakot, šis ceļš jau ir iestaigāts. Un tas ir arī tuvāk – aptuveni 20 kilometri, Tukums – 31. Braucam it kā uz visām pusēm, tomēr tur ir tuvāk.

Sabiedriskā transporta trūkumam cilvēki ir pielāgojušies

– Vēl viens jautājums, ko vaicājam visu novadu vadītājiem, – par sabiedrisko transportu. Kā ar to tiekat galā? Kā šķiet, maršruti nav nākuši klāt, bet pirms četriem gadiem šī sūdzība bija spēkā, un atceros jūsu biznesā aktīvie deputātu kandidāti solīja, ka darīs visu, lai cauri novadam izietu arī starppilsētu maršruts…

– Būtībā nekas nav mainījies – jautājums nav ne uzlabojies, ne arī pasliktinājies. Mēs vienmēr esam atvērti un, ja cilvēki sapulcējas, varam viņiem piedāvāt aizvest uz kādu konkrētu vietu.

– Visbiežāk dzirdētās sūdzības: cilvēkiem ir problēmas nokļūt poliklīnikā, jo no rīta tajā virzienā tiek, bet ne pēc tam atpakaļ. Vēl arī sūdzība par to, ka tiem, kas ir skolas autobusa maršrutā, – viss labi, bet, kā skola beidzas, tā arī dzīve gandrīz vai apstājusies… 

– Tā tas ir. Par risinājumiem? Neko daudz atrast nevaram, jo tās visas ir finanses un mēs nevaram neko daudz izdarīt.

– Citviet tā pusoficiāli tiekot veidoti savi maršruti, teiksim, divreiz nedēļā pašvaldības transports ved cilvēkus uz tirgu, uz poliklīniku u.tml.

– Te jāsaka, ka acīmredzot šobrīd cilvēki ir paši atraduši iespējas, kā kooperēties un kaut kur tikt. Mēs piedāvājam busiņu, ja sapulcējas cilvēki 8 līdz 10, sevišķi aktuāli tas varētu būt no Jurģiem… Bet nu jau tas vairs tā kā nav aktuāli…

– Varbūt trūkst regularitātes?

– Tas būtu bijis regulārs maršruts. Bet vairs to arī īsti neprasa.

– Kā Viesatās?

– Uz Viesatām iet autobusi. Ir gan tā, ka administratīvās reformas laikā prasīja, ka novada centru jāsavieno ar pagastiem vai, kā mūsu gadījumā, ar Viesatām. Šis jautājums pašreiz ir atvērts. Tobrīd maršrutu nepalaida, un šobrīd vairāk to kārto plānošanas reģions. Jā, šo maršrutu ir iespējams dabūt, bet ir viens ”bet”. Mums šajā virzienā iet skolēnu autobuss, un tiek uzsvērts, ka mums jau maršruts ir, ko būtu jāņem nost. Tad arī domās, ko darīt. Un tā nu sanāk, ka tā bumba atkal ir mūsu pusē. Un šobrīd uzskatām, ka aktuālāk būtu tomēr atstāt tieši skolēnu autobusu nekā savādāk. Esam domājuši arī par to, ka varētu samazināt paši savu autoparku un runāt ar SIA «Tukuma auto», lai nodrošina šo maršrutu.

– Tad skolēnu autobuss ir jūsējais un par to maksā valsts?

– Nē, valsts tur neko nemaksās, nemūžam.

– Sabiedriskais transports jau tiek dotēts.

– Tāds mums arī ir viens maršruts – caur Sauli, kur brauc SIA «Tukuma auto». Valsts maksā tikai tām firmām, kuras tiešām brauc, un 2020./2021. gads būs tas, kad vairs nebūs arī nekādi pašvaldību uzņēmumi šajā sfērā. Mums vienkārši ir savs skolēnu autobuss.

– Bet, kas jums liedz kursēt arī vasarās?

– Mums nav tāds uzņēmums un mēs to nevaram darīt juridiski. Bet nu ņemšu vērā šo ierosinājumu… Situācija jau nav spīdoša arī transporta uzņēmumiem – viņi jau arī brauc tikai tad, kad par to maksā dotāciju ne tikai valsts, bet arī mēs par tiem skolēniem, kuri tiek vesti. Brauc mums iekšā arī Saldus autobuss Jurģos. Bet, kā jau minēju, cilvēki ir pielāgojušies. Taču, kad domājām par maršruta atvēršanu uz Viesatām, gan šoferītis bija uztraucies, gan iedzīvotāji. Ar mūsu transportu tomēr cilvēki brauc arī satikties, dziedāt, dejot, sportot, un pašreiz to varam nodrošināt un atļauties. Kā būs pēc tam, – skatīsimies.

– Labo, ar mūsu palīdzību, esat atcerējusies. Ko, jūsuprāt, nav izdevies panāk no tā, ko apņēmāties šajā periodā paveikt.

– Ja runā par solīšanu – tad, visticamāk, tas ir bērnudārzs, ko nav izdevies pavirzīt tik tālu, kā gribējās. Likās, ka būs vairāk iespēju, bet nu jau ir pagājis laiks…

– Jūs jau to arī nemaz nesolījāt.

– Nesolīju. Bet acīmredzot pati biju daudz vairāk iedvesmota un pārliecināta, ka tas varētu izdoties. Taču neizdevās…

Par pili un komunikācijām

– Varbūt vēl kādus projektus nedabūjāt, uz ko cerējāt?

– Jā, tā ir. Jaunpils pils no vienas puses ir mūsu spožums un vizītkarte, visa kustība ap to notiek, bet no otras, neapšaubāmi, tā paņem daudz budžeta līdzekļu. Par tā uzturēšanu ir jāmaksā. Un jau no vairākiem iepriekšējiem periodiem mums to neatbalsta ne no Eiropas, ne citurienes – vienmēr naudas pietrūkst. Projektu līmenī spējam tos sagatavot labi un visu kredītpunktu pietiek, kā arī iekļaujamies kultūras pieminekļu sarakstos, bet nākamais solis, kad tiek izvērtēts naudas kopums, – tās vienkārši nepietiek. Tā mums palikuši vairāki siltināšanas projekti – naudas nepietiekamības dēļ mēs neesam atbalstīti, un vairāk tiek atbalstītas lielākas pašvaldības, lielāki projekti, kur līdzfinansējuma apjoms attiecīgi ir lielāks.

– Un arī Kultūrkapitāla fonds saka, ka tā atbalsts uz jums neattiecas?

– No Kultūrkapitāla fonda novada mērogā ir atbalsts, piemēram, baznīcai, ko gan vairāk organizē draudze jeb biedrība. Mēs iesaistāmies, kad vajadzīgs līdzfinansējums vai atbalsta vēstule. Muzejs arī sniedz projektus, un daži no tiem ir arī atbalstīti. Citi – nē. Neatbalsta, un viss, piemēram, kā Rekes krāsni, un tas acīmredzot tādēļ, ka valstī ir pietiekoši daudz visādu projektu un vajadzību. To pašu iesniedzām arī Lauku atbalsta dienestā, un tad nu šādā veidā krāsnij naudu dabūjām. Lielie projektu konkursi pie mums nepiestāj un, tā teikt, iet garām, bet ar mazajiem strādājam labi. Piemēram, šobrīd esam dabūjuši divus projektus meliorācijai, ko vienu paveicām arī pagājušā periodā. Viens ir «Tērču» māja, kur iedzīvotāji sūdzējās, ka nāk mitrums pagrabos un, kā izrādās, ēka uzcelta uz kolektora un tagad mēs to labosim. Otrs – teritorija aiz parka, kur novāks gan apaugumu, gan veiks meliorāciju, lai šīs zemes varētu izmantot. Gan krāsns, gan interaktīvais stends muzejā – tas ir iesniegts, daudz arī biedrību projekti, tajā skaitā «7 balles», kā arī uzņēmējiem, tāpat atbalsts ir apmācībām.

– Daudzos mūsu valsts novados ir problēmas ar “veco padomju mantojumu”, kam, domāju, jums arī naudas nebija, – ar kanalizāciju, ūdensvadu, attīrīšanas iekārtām. Kāds stāvoklis novadā un tā ciematos ir šajā jautājumā?

– Mēs bijām to laimīgo skaitā, kas pirms vairākiem gadiem dabūja valsts investīcijas.

– Jums nav problēmu ar attīrīšanas iekārtām?

– Lai būtu pavisam taisnīgi, tad problēmas mums ir, un tas tādēļ, ka mums ir pienotava.

– Viņiem ir priekšattīrīšanas?

– Šobrīd tiek projektēts un plānots to darīt. Iesākumā jau bija tie skaistie uzsaukumi un bijām sacerējušies, ka arī paši to varam darīt un būvēt attīrīšanas iekārtas par Eiropas naudiņām. Bet, kamēr nonāca līdz realizācijai, pašvaldības jau bija izsvītrotas un uz šo naudu nevarējām pretendēt. Tā kā nezinu, kas strādā tautas labā… Bet tad nu izdomājām citādus variantus, piemēram, ka pienotava sūknē ārā un nedod mūsu attīrīšanas iekārtām tik lielu koncentrāciju…

– Uz kurieni viņi ved?

– Tiem, kas ņem pretī, uz Dobeli, Jelgavu, citurieni.

– Nu Tukumā, cik zināms līdz šim, tas traģiskākais izrādījās ķīmiskie mazgāšanas līdzekļi, ko izmantoja pienotava. Jums ir bioloģiskās attīrīšanas iekārtas?

– Tā… kaut kādi “kukainīši” tur dzīvo (smejas). Nē, nu problēma pastāv, un tādēļ esam cerību pilni, ka šo priekšattīrīšanu uzprojektēs un pienotava pati tiks ar to galā, un stāvoklis uzlabosies.

Trūkst mājokļu 

– Par uzņēmumiem – vai tie vispār ir jūsu cilvēki, kas jūsu uzņēmumos strādā? Jo, piemēram, Engures domes priekšsēdētājs tā arī teica: uzņēmumi – tie pašvaldībai ir papildu rūpes ar nezināmu ieguvumu.    Kā tas ir jūsu novadā? Esat šo ienākumu/izdevumu struktūru pētījuši?

– Nē, īpaši pētījuši neesam. Iespējams, kolēģim ir vairāk uzņēmumu, bet tā pati pienotava mums jau ir pie ceļa, tādēļ īpaši ieguldījumi nav jāveic. Tas, ka darbiniekus no citurienes ieved… Jā, tā ir. Un te ir tā problēma, ka it kā ir bezdarbs (mums gan šis skaitlis ir mazs), bet – no otras puses – nav cilvēku, kas nāktu strādāt.

– Var jau būt, ka tas ir jautājums par zemajām algām? Uz ko tad uzņēmēji no ārvalstīm nāk? Uz mūsu zemajām darba spēka izmaksām.

– Nezinu. Gan jau arī, bet, domāju, ne tikai – ir visādi. Protams, ka tādā ražošanā tā sauktais mazkvalificētais darbs nav viegls, tā ir taisnība; tas jau būtībā balstās tikai uz tavu personīgo fizisko spēku. Domāju, ka pienotavā apstākļi ir labi, bet tāpat jārēķinās ar garajām darba stundām u. tml. Zinu, ka pienotavā no tiem 115 cilvēkiem, kas tur strādā, ir arī mūsējie un pienotava šobrīd ir arī lielākais nodokļu maksātājs novadā. Vēl jau arī ir vairāki lielie lauksaimniecības, citi uzņēmumi. Un, ko savukārt esmu pētījusi, – ja agrāk skola un pašvaldība bija lielākie nodokļu maksātāji, tad tagad šī attiecība nodokļu struktūrā ir mainījusies. Tagad lielākais nodokļu maksātājs ir pienotava.

– Par uzņēmumu un tiem nepieciešamo speciālistu piesaisti runājot, dzirdēts, ka jūsu lielākā problēma ir mājokļu trūkums. Nav ko speciālistiem piedāvāt… Ko darāt ar dzīvojamo fondu, tajā skaitā ar sociālajiem dzīvokļiem?

– Jāsaka, ka ir šīs problēmas divas puses. Viena no tām: ko darīt ar cilvēkiem, kas nav spējuši sava mūža laikā par sevi parūpēties un ir tiktāl degradējušies, ka pārsvarā viss ir nodzerts, vai savādāk nav pratuši saimniekot, kā rezultātā šobrīd ir bez darba un bez pensijas, kā arī ģimenes. Un tad nu ir mūsu slavenie «Medulāji», kur cilvēkus liekam ļoti vienkāršotos apstākļos. Bet esam nonākuši pie tā, ka arī šie vienkāršie apstākļi paliek par dramatiskiem un, lai nu kādi cilvēki bijuši vai ko nedarījuši savā labā, arī par viņiem esam gatavi parūpēties. Un, strādājot šajā virzienā, esam nopirkuši «Lodes», kas arī ir bijušās kopmītnes. Šobrīd ir gatavs arī projekts, un mēs to veidosim par tādu kā sociālo māju, kur būs dažādi – gan dzīvokļi ģimenēm, gan arī tādas istabiņas, kur varam piedāvāt gultas vietu.

– Vai tur būs arī kas līdzīgs pansijai, kur varētu dzīvot vecāki cilvēki, kas vairs īsti par sevi nevar parūpēties? Vai tas nebūtu lētāk, nekā, ievietojot cilvēkus pansionātā?

– Jā, tas tā varētu būt, ja cilvēkam nav nepieciešama kāda specifiska aprūpe, palīdzība veselībai.

– Nesen aizvērāt  Jurģu feldšerpunktu. Vai medicīnisko aprūpi novadā izjūtat kā problēmu?

– Nē, centrā mums vēl ir doktorāts. Kaut gan ar laiku tas, visticamāk, būs aktuāli, bet šobrīd to nejūtam kā problēmu. Bet pabeidzot ar iepriekšējo jautājumu par dzīvokļiem – mēs sapratām, ka ir vajadzīgas «Lodes» kā kaut vai ātrākais risinājums. Un, ja cilvēks apzināti nav neko darījis, mums vismaz pienācīgas gultas vietas viņam jānodrošina tāpat. Bet nu, protams, ka skatīsimies, kādas būs vajadzības un, kā minējāt, varbūt attiecībā uz ko līdzīgu kā pansija arī varētu veidot. Tāpat mums ir arī mājas aprūpe. Bet, kad par visu to runājām un diskutējām, sapratām, ka pie Levestes, aiz attīrīšanas iekārtām, ir lauks, kur šobrīd ir rotaļu laukums, un, perspektīvā domājot (šobrīd sākam zemi sakārtot), ja likumdošana atļaus iesaistīties publiskajā partnerībā vai tamlīdzīgi, tad varētu izbūvēt dzīvokļu māju. Tas, visticamāk, vairāk attiektos uz jaunām ģimenēm, kas gribētu te nākt dzīvot, bet finansiāli vēl nevar atļauties uzbūvēt māju… Šobrīd pašvaldībai dzīvokļu fonda praktiski nav, bet esošie mājokļi daudzviet ir katastrofālā stāvoklī.

– Tad dienesta dzīvokļu jums vispār nav? Bet varbūt tādus var iekārtot pilī? Būtu atspaids pils uzturēšanā…     

– Nē, tur dzīvokļu nav. Un tur jau tāpat pietrūkst vietas. Šobrīd izlīdzamies ar to, kas ir. Un aicinām uzņēmējus, lai piedalās būvniecības projektos, jo galu galā tas arī var būt bizness. Mēs kā pašvaldība varētu paņemt nelielos dzīvoklīšus sociālām vajadzībām u.tml.

– Jūs ko tādu esat sludinājuši?

– Nē, bet, protams, par to runājam.

– Levestē jau arī it kā būtu vēl vairāki brīvi dzīvokļi, bet tā kvalitāte vairs nav tāda, kā varbūt šodienas jaunie speciālisti vēlētos… 

– Bija laiks, kad dzīvokļus bija iespējams iegādāties par pajām un to cilvēki aktīvi arī darīja, kas, uzskatu, bija arī pareizi.

Novada dome pārkāpj likumu

– Nākamā problēma vai varbūt vairāk pārmetums. Proti, jūsu vadībā Jaunpils novada dome regulāri pārkāpj likumu «Par pašvaldībām» – gan iepriekšējos sasaukumos, gan tagad vairākkārt nav notikušas domes sēdes (likums paredz, ka tām jābūt ne retāk kā reizi mēnesī). Pērn iztrūka divas, arī citus gadus līdzīgi. Un tas ir saistīts ar vēl kādu problēmu – kā novērots, jūs pati gan daudz laika, gan naudas tērējat visdažādākajiem komandējumiem…

– Es īsti nepieņemu šos pārmetumus. Attiecībā uz domes sēdēm – jūlijs ir atvaļinājumu mēnesis un tad sanāksmes nenotiek visā pārvaldē, tajā skaitā Pašvaldību savienībā. Tad arī mēs cenšamies aiziet atvaļinājumā, gan pašvaldību neslēdzot.

– Bet sēdes nebija gan jūlijā, gan augustā. Un nav jau svarīgs iemesls, likums paredz, ka vismaz 12 sēdēm gadā ir jānotiek.

– Es pat nezinu – it kā visu esam izdarījuši, un nav nekādi iztrūkumi. Bet nu pieņemu pārmetumu. Taču, kā jau minēju, nav jau tā, ka sēde tiek organizēta, lai padzertu kafiju, tā tomēr ir jāsagatavo un, ja jūlijā ir atvaļinājumi…

– Tad jau varam aizrunāties līdz tam, ka var pietikt arī ar sanākšanu reizi gadā… Un varbūt, ka ”komanda” ir tik laba, ka deputātus vispār nevajag… Un galu galā – likums paliek likums…

– Nē, nu nav jau mums simtiem jautājumu, kā varbūt citur, bet ņemsim vērā – labosimies.

– Un otra šī jautājuma puse – daudzie komandējumi? Vai arī jūsu gadījumā nevar runāt par polittūrismu? 

– Nu, redziet, savā darba mūžā esmu aktīvi piedalījusies dažādos procesos, tajā skaitā, arī Pašvaldību savienībā aktīvi iesaistījusies, tāpat esmu dalībniece Eiropas reģiona komitejā, pārstāvu valsti. Bet šīs sēdes un izbraukumi visi ir apmaksāti – es tērēju tikai laiku, ko varētu būtu uz vietas. Par mani nemaksā [novads]. Vienīgi vienu reizi gadā, kad Pašvaldību savienības valde brauc izbraukumos uz kādu no pašvaldībām apgūt pieredzi ārzemēs, tad domei tiek lūgta komandējuma nauda (ceļš un uzturēšanās tiek apmaksāta). Bet tāda ir viena vai divas reizes gadā. Es arī pati tam sekoju līdzi, jo zinu finansiālo stāvokli un necenšos izmantot komandējumus.

Vai Ņūkāstlu projekts nav par dārgu?

– Un tā saucamais Ņūkāstlu projekts, piedalīšanās tajā tik mazam novadam šķiet jau pārāk pretencioza, ņemot vērā, ka notiek braucieni arī uz Kanādu, nākamais – uz Japānu. Kāds tad ir pienesums? Nu, izņemot to, ka tie cilvēki, kuri par pašvaldības naudu aizbrauc, gūst kaut kādus iespaidus. Vai jūsu pašvaldība to var atļauties?

– Nu esam to atļāvušies, jo uzskatām, ka tieši tas ir interesanti, ka tāda maza pašvaldība, mazā Ņūkāstla Latvijā spēj būtu kopā ar pasaules Ņūkāstlām, miljoniem cilvēku un ka mūs atpazīst.

– Bet esat pētījuši pienesumu? Domāju, ka tā ir liela summa, ko šais braucienos ieguldāt. Bet gan jau mēs to kaut kur jūsu atskaitēs varētu atrast.

– Neatradīsiet… Bet jā, summa, iespējams, ir liela, bet tas ir reizi četros gados. Bet tālāk jau ir tas, ko dara Jaunpilī, mūsu Ņūkāstlā, tas tiek izplatīts pārējās valstīs un tāpat par to, kas citur, uzzinām arī mēs.

– Varbūt lētāk iznāk pa pastu viņiem regulāri šādu informāciju izsūtīt?

– Mēs arī sūtām. Bet kāpēc jābrauc? Jo piedalīšanās personīgi tiek novērtēta.

– Un jums tas tiešām šķiet adekvāti?

– Jā.

Par atbalstu savējiem

– Daudzos gados  ir izveidojies un nostiprinājies priekšstats: šķiet, ka Jaunpils ir vieta, kur ir lepni un ļoti spējīgi cilvēki, ka visos laikos varēja citiem “izgriezt pogas” daudzos jautājumos. Tādēļ man arī ir pārliecība, ka tieši cilvēki ir tie, ar kuriem novadā varētu lepoties daudz vairāk nekā, iespējams, pat ar pili… Bet reizēm šķiet, ka ne vienmēr cilvēki, kas ir ar sirdi un dvēseli jaunpilnieki, viņu pienesums arī tiek novērtēts. Pirms daudziem gadiem šķiet tā bija ar skolas direktori, novada vēstures pētnieci Ritu Vārpiņu, arī ar Ainara Plezera vadīto «Vocalicu». Tas pats ar jūsu brīvprātīgo ugunsdzēsēju, kādreizējo pašvaldības policistu Māri Lagzdiņu… Ja iepriekš viņš kā pašvaldības policists no domes pat riepas mašīnai nevarēja izlūgties, šobrīd policistam – iebraucējam – tiek viss, ko vien var vēlēties…

– …Man nav komentāru. Tas ir tendenciozs pārmetums, un komentāru man tiešām nav.

– Ansamblis «Vocalica» kā neviens ir nesis Jaunpils vārdu pasaulē…

– Ansamblis ir privāts.

– Kādā ziņā?

– Tāpēc, ka tas ir A. Plezera veidojums. Un vienmēr par visu ir jālūdzas…

– Bet viņš ir īpašs cilvēks.

– Jā, viņš tiešām ir īpašs cilvēks, bet tajā pašā laikā… Arī pašvaldības darbinieks, tādēļ arī neizteikšos.

– Mazliet no citas operas – par atbalstu sporta namam; telpu apjoms Amatu mājas dēļ ir samazinājies un nu vairs tur nevar veidot sporta nometnes…

– Domāju, ka par šo jautājumu būt jārunā atsevišķi un, saskaitot visas naudas, kas tiek tērētas sportam… Bet piekrītu, ka te vairs nav telpu nometnēm. Taču tajā pašā laikā bija arī iespēja sadarboties un jāņem vērā, ka Jaunpilī ir vesela skola, kur bērnu varētu izmitināt. Bet tāpat nometnes pēdējos divus gadus netiek vairs organizētas… Es personīgi pat runāju ar pili, ka varētu lētākās istabiņas sportistiem turpat pilī dot, bet… Un jautājums kā visiem uzņēmējiem, – kur paliek nauda?

– Bet Māris Lagzdiņš un pašvaldības policija?

– Salīdzinājumā ar Knopu, viņš nav profesionālis, kurš zina visu to drēbi.

– Drēbes jeb policijas darba rutīnas zināšana ne vienmēr ir tas labākais….

– Tas ir labi! Jā, Lagzdiņam ir entuziasms, un tas ir svarīgi, bet tam apakšā jābūt arī kam citam. Un no pašvaldības policista darba viņš pats aizgāja… Ja paskatās uz priekšu, kur ar naudas līdzekļiem, nodokļu starpniecību, tiek mazinātas pašvaldības iespējas, kaut kad jau nāksim atkal pie tā, ka būs kā 2009. gadā, kad visu vajadzēja samazināt. Visticamāk, to sāksim darīt tieši no sporta, kultūras puses, pēdējā paliks izglītība…

Par politisko atbildību

– Pēdējais, kas it kā uz pašvaldību tieši neattiecas… Tā kā vairākkārt minējāt Pašvaldību savienību un arī to, ka valstī tiek ierobežots pašvaldību darbs… Bet pētījumi rāda tieši pretējo – valsts sāk veidoties par feodālu valstiņu, kur ir milzīgas atšķirības starp pašvaldībām, turklāt tās dažas ietekmīgākās diktē visu notiekošo… Un, ja runājam skaidru valodu, tad lielākais diktētājs jeb ”patiesā labuma guvējs” ir vīrs no jūsu partijas [sadarbības partijas] – Lemberga kungs. Nejūtaties līdzatbildīga, ka uzturat viņa varu?

– Nav komentāru. Par Ventspili – manuprāt, tas ir atkal īpašs stāsts… Bet nu es noteikti nedarbojos Lielo pilsētu asociācijā nekādā mērā, kur, protams, ir savas intereses, kaut vai par šo plānu, kur izkristalizējies 21 reģionālais attīstības centrs. Bet es nejūtu, ka man kaut kādā veidā tiek, kā jūs sakāt, “pasūtītā mūzika.”

– Jūs esat viens no mehānismiem, kā viņš savu varu realizē – caur it kā sabiedrisko organizāciju, ko veido valstiskas struktūras, caur Pašvaldību savienība… 

–  Es nejūtu ne viņa darbību, ne arī attiecīgi – savu atbildību. Neesmu tam visam tik tuvu stāvoša. Jā, es esmu viena “no šī mehānisma,” bet – ko darīsim? Tā nav mana kompetence! Ir lietas, ko var ietekmēt un ko – ne. Un uzskatu, ka šis ir tieši tas neietekmējamais.

– Bet cilvēks jau var arī nepiedalīties? 

– Es arī tādā ziņā nepiedalos.

– Jūs esat šajā organizācijā.

– Taču tas nenozīmē, kas visur ir nelieši. Man nav komentāra.

– Vēl viens jautājums, ko vaicājām visiem priekšsēdētājiem – par iespējamo reformu – kā to redzat, ko vēlētos, ja spiestu atkal apvienoties?     

– Mēs esam ļoti apmierināti ar savu novadu, kā esam izveidojušies un kā darbojamies, šķiet, mēs tiešām realizējam to, ko sauc par pašu valdību. Tas ir arī kontekstā ar lielajām pašvaldībām, kur ir pavisam citas attiecības un citas lietas, kas nebūt tādas nav Jaunpils novadā. Par reformu – šķiet, ka uz to viss jau arī virzās un virzās diezgan nopietni, jo ķeras klāt pie finanšu līdzekļiem. Kad nonāksim pie fakta, ka pašvaldība esam, bet naudas vairs nav… Iespējams, ka kādreiz atkal būsim bijušā Tukuma rajona robežās.

Ja mums valsts uzņemtos lielāku atbildību un redzētu visu laukumu citādāk… Bet, cik nu es to varu komentēt, valstī ir tikai nozares princips. Un starpnozaru sadarbības nav… Un šobrīd ir tā, ka pašvaldības veic vairākas valsts funkcijas, bet dara to ļoti dažādi.

– Tad  jau varbūt taisnība ir tiem, kas saka, ka vara ir nozagta un ir trīs oligarhu rokās? Un mehānisms, kā viņi varu realizē, ir partijas, sabiedriskās organizācija un arī ar dažu uzņēmēju starpniecību.

– Tā tas ir.

– Un jūs arī esat šīs varas atbalsta posmā.

– Es dzīvoju šajā laikā un esmu šajā amatā. Un es personīgi tur nevaru neko darīt… nebūsim naivi… Varbūt varu ietekmēt (neejot lielajā partijā un, ņemot vērā, ka stāvu no tā visai tālu, tajā skaitā, no subordinācijas viedokļa, kā arī nejūtu aicinājumu būt revolucionāra), cenšoties motivēt savus iedzīvotājus – ar biedrībām, projektiem un visu pārējo. Un tas tādēļ, lai cilvēki apzinātos, ka viņi ir noteicēji savā vietā, savā zemē un ka jābūt par to atbildīgiem. Un tad, kad, teiksim, pašvaldība nebūs vairs tik tuvu, bet, iespējams, tālāk, viņi zinās, ko grib, nevis būs tāda pamestības sajūta. Vai nu dara paši, vai zina, ko paprasīt.

– Bet jūs jūtat, ka viņi kļūst sociāli atbildīgāki?

– Jā.

Vēl ir ko darīt pašu valdībā

– Vai redzat novadā sava darba turpinātāju? Pati minējāt – strādājat vairāk nekā 30 gadus; ir zināšanas, bet, kā jūs sakāt, vairs nav tā naivuma.

– Nu, jā… Reizēm jau jūtos ļoti aizskarta par to, ka “vajag tikai jaunos” – šķiet, kā tad tā, jo arī pieredze ir ļoti svarīga. Es, protams, turpināšu… Bet ar jaunajiem līderiem… Ir man teikuši: “Dikti laba tu neesi, bet vietā arī nav ko likt.” Bet varbūt tas arī tādēļ, ka paši aktīvākie ir aizbraukuši? Varbūt. Tāpat var būt, ka aizgājuši biznesā, jo politika jau nav pārāk pateicīga. Lielā vai mazā līmenī – tā uzliek zināmas saistības.

– Bet neteiksim jau, ka jums amats nav labs – algas ir labas, var pat teikt, ir neadekvāti lielas tādam mazam novadiņam un darbu apjomam.

– Nē, es nesaku, ka man ir slikti. Tā ir arī iespēja redzēt pasauli, bet, kā man teikusi kāda uzņēmēja, te jau nav ko ņemt. Kad taisi projektu, bez maz vai jāskatās, vai pašam vēl nebūs jāpiemaksā. Uz lielām pašvaldībām jau nereti iet tieši tādēļ, ka ir intereses. Bet te viņi zina to suņa darbu, kas ir arī ar visu to pašu lielo algu.

Tas otrs, ko gribēju pateikt – darbinieki un arī deputāti ļoti aug (to paši saka), ir tapuši savādāki – spēj uzstāties, redz savādāk lietas. Tā kā man nav uztraukuma par to, ka kaut kas var sagrūt, ja pēkšķi es aizlidošu kosmosā.

– Vai nav bijusi doma kā Jurim Šulcam – karjeru beigt Saeimā? 

– Kā lai pasaka.. Kad esi skolotājs un esi klases priekšā, tu redzi tās lietas no savas puses. Un, kad jau apsēdies skolēna vietā, tas atkal viss ir pavisam savādāk – ir niķi, špikot gribas, bakstīties un knakstīties. Un tas tā ir ar visām lietām – nekas nav tā, kā tas izskatās no malas. Man arī nāk deputāti, kas nāk un runā, ka viss jāmaina… Cilvēki atnāk bez maz ar mērķi “mainīt lietas,” bet, kad viņi ar to visu iepazīstas un ierauga, kurš ir kurš un kurš ko dara, tad ir pavisam savādāk. Uz Saeimu? Nu nezinu, ja mani ņems… Var jau būt, ka kaut kad uz priekšu. Bet man vēl ir ko darīt tur, kur esmu, un tiešām arī kaut ko varu izdarīt.

Vairāk lasiet laikraksta otrdienas, 18. aprīļa, numurā ŠEIT!