Jaunpilī gaidāma ģimenes ārstu maiņa

Toties nelielai sarunai redakcijā piekrita dakteris A. Puzaks. Cienījamais kungs gan bija visai nerunīgs un tikai pēc ilgākas pierunāšanas piekrita pastāstīt arī par savu pievēršanos ārsta profesijai un pirmajām darba gaitām. Tā uzzinājām, ka daktera Puzaka dzimtā puse ir Stende Talsu novadā, kur viņš piedzimis 1951. gadā. Vaicāts, vai jau no bērnības bijis sapnis strādāt par ārstu, A. Puzaks pastāstīja, ka daļēji tas bijis tāds kā grūdiens no ģimenes, jo mamma Franciska bijusi farmaceite Talsos. Bet tajā laikā bijusi arī ļoti laba bērnu profesionālā orientācija –  skolas organizējušas tikšanās ar dažādu profesiju pārstāvjiem, arī ar ārstiem. Un kad A. Puzaks mācījies Talsu vidusskolā, tur šie pasākumi notikuši ļoti aktīvi un, varot teikt, arī produktīvi. Tā Puzaka kungam spilgti atmiņā palikusi tikšanās ar ķirurgu Pūci, un tā tad arī, iespējams bijusi tā reize, kad sapratis savu aicinājumu. ”Šodien viss notiek pavisam savādāk. Tagad tikai uztraucas par to, ka nav medicīnas, ka nav mediķu, ka nav profesijas prestiža, bet paši – tie, kas to var un kam to vajadzētu darīt, piemēram, popularizēt mediķa profesiju, – neko nedara; tikai uztraucas. Bet ar pliku uztraukšanos jau nekas nenotiek!” tā dakteris Puzaks.

Bet atgriežoties pie paša izglītošanās laika, dakteris pastāstīja, ka uzreiz pēc vidusskolas beigšanas iestājies Rīgas Medicīnas institūtā, kuru beidzis 1976. gadā kā iecirkņu ārsts. Un piebilda, ka tieši uz šo – iecirkņa ārsta zināšanām –ticis izveidots tagadējās Latvijas veselības aprūpes pamats – ģimenes ārsta prakses institūts. Bet pats pēc Medicīnas institūta beigšanas, kā toreiz ierasts, ar pavēli nosūtīts darbā uz Limbažiem. Tikai pēc obligāti nostrādātiem gadiem,  nosūtīts tuvāk dzimtajai pilsētai Talsiem – uz Tukumu, kur arī turpinājis strādāt par ģimenes ārstu.

Jaunpilī nostrādāti 25 gadi

Bet 1996. gadā darba gaitas dakteri A. Puzaku aizvedušas uz Jaunpili, kur šo 25 darba gadu laikā ar cilvēkiem, varot teikt, saaudzis un visi kļuvuši kā ģimenes locekļi. Tā kā dakteris strādājis gan lielākās pilsētās, gan arī mazā novadā, tad salīdzinājumam jautājām par atšķirībām. A. Puzaks atklāti pastāstīja, ka ar mazu ārsta praksi esot gan zināmi plusi, gan mīnusi. Kā viens no lielākajiem plusiem, esot tas, ka ir mazāka teritorija, un pacientu ir vieglāk pārredzēt un apzināt. Savukārt lielā pilsētā, kur pacientu ir vairāk, tas ir grūtāk izdarāms. Bet tomēr kā mīnusu varot piesaukt to, ka visi pacienti paliek tuvi, pat pārāk tuvi, kā radinieki… Un tad iznāk, ka reizēm atelpas no darba pienākumu veikšanas nav nekad. Tā, piemēram, ārpus darba laikā konsultācijās reizēm jāpavada vai visa diennakts, burtiski pirms pāries dienām telefona zvans atskanējis pat trijos naktī. Tagad gan nevarot teikt, ka tas notiek bieži, bet agrāk tā pat bijusi kā norma. Savulaik braucis arī uz izsaukumiem, pie pacientiem uz mājām. Jā, ātrā palīdzība arī esot bijusi, bet tā nav bijusi pietiekami motivēta steigties pie sirdzējiem attālākos nostūros un pie, iespējams, ne tik kritiskiem pacientiem.