Jaunpilī diskutē par gaidāmo reformu

Turpinot sabiedrisko apspriešanu par teritoriālo reformu, pēc tikšanās ar iedzīvotājiem Apē, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce 15. augustā tikās arī ar Jaunpils iedzīvotājiem. Kopā ar ministru uz debatēm bija ieradies arī žurnālists Māris Zanders un diskusijas vadīja «Latvijas Avīze» galvenās redaktores vietnieks Ivars Bušmanis.

Ministrs J. Pūce skaidroja, ka šo tikšanos mērķis ir dot iespēju iedzīvotājiem pajautāt jebkuru jautājumu, kas nav skaidrs. Lai nebūtu tā, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu, bet iedzīvotāji to būs dzirdējuši tikai no malas. Jaunpils pils lielajā zālē bija sanākuši vairāki desmiti cilvēku; dažs lai mēģinātu izprast reformas nepieciešamību, dažs – lai parādītu savu nostāju un izteiktu savu viedokli. Lielākā daļa sanākušo bija kategoriski pret Jaunpils pievienošanos kādam lielākam veidojumam, un tādēļ arī bija daudz jautājumu.

Ko iegūs jaunpilnieki…

Endija Maraka (Jaunpils novada iedzīvotāja, pašlaik studē un savu nākotni saista ar Jaunpili): ”Vai varat nosaukt trīs būtiskas lietas, kas mainīsies pēc reformas, jo reforma galu galā ir uzlabojumi. Kas būs tas, kas šai teritorijai sniegs šos uzlabojumus?”

J. Pūce:

– Visām reformām ir pozitīvā un negatīvā puse. Mūsu izvēle nav tikai par to, lai visu padarītu tikai labāku, mūsu izvēle ir arī par to, kā novērst negatīvas sekas. Mums kopumā valstī sarūk iedzīvotāju skaits, un es zinu, ka šī ir tēma, ko, tiekoties ar pašvaldībām, vairākas reizes man pārmeta, ka mēs balstāmies uz demogrāfiskajām  prognozēm. Tās nav rožainas… Kāpēc es eju ar tādu negatīvu uzstādījumu?! Te ir dažādi veidi, kā pret to attiekties. Ja runā par to, kā būtu, ja būtu, tad mana personiskā pārliecība ir, ka valsts un valdības politika ir jāveido ar atvērtām acīm. Mēs nevis izliekamies, ka neredzam, kas patiesībā notiek, bet redzam, novērtējam un atbilstoši rīkojamies.

Iedzīvotāju skaits sarūk, un mēs novecojam kā sabiedrība, un šie procesi ir ļoti grūti maināmi. Ja Latvijā šodien katrai jaunajai māmiņai piedzimtu divi bērniņi, tad mums demogrāfiskā situācija stabilizētos, labākā gadījumā, aptuveni pēc 40 gadiem. Šis izaicinājums – reforma – nozīmē to, ka mums pašvaldību pakalpojumi paliks arvien vairāk pieprasīti un aizvien dārgāki. Situācijā, kad mums vienlaicīgi sarūk strādājošo skaits, ir nopietni jādomā par to, kas to visu uzturēs – kā mēs to finansēsim?! Un mums ir jāpaliek efektīvākiem – valsts un pašvaldību pārvaldei kopā. Valsts pārvaldē nodarbināti 60 000 cilvēku, pašvaldību pārvaldē nodarbināti 100 000 cilvēku no 850 000 kopā strādājošajiem. Mums ir jāsamazina šo nodarbināto skaits, un to visefektīvāk ir izdarīt, ja vienību skaits, kas to dara, ir mazāks. Mums ir jāpaliek mazākiem ne vienā gadā, bet tas jāpatur prāta un jāmēģina izdarīt desmit gadu laikā. Uz to ir jāiet, saglabājot pašvaldībām tiesības pašām lemt par to, cik tās nodarbina cilvēkus, bet, stimulējot uz šādiem lēmumiem. Mums ir nepieciešamas lielākas teritorijas, lai tiktu galā ar šo izaicinājumu, kad mums ar laiku būs mazāk nodarbināto un mazāk cilvēku, kas maksā nodokļus. Bet vienlaicīgi pieaugs pieprasījums pēc pašvaldības pakalpojuma un mums būs tas kaut kā jāfinansē – jāizdara lielākās teritorijās ar lielāku iedzīvotāju skaitu, strādājot efektīvāk – izdarot vairāk. Un to var izdarīt tikai ar tehnoloģiju atbalstu. To nevar izdarīt cilvēkam astoņu stundu vietā strādājot 14 stundas. Otra lieta ir tas, kā mēs attīstīsim reģionālo ekonomiku. Un šī nav vienīgā lieta, ko mūsu ministrija dara, nē, – mēs neesam piedāvājuši ne tikai novadu reformu. Mēs esam piedāvājuši arī jaunu skatījumu uz to, kā notiek reģionālā attīstība. Mēs plaši esam diskutējuši ar pašvaldību pārstāvjiem un uzņēmējiem, lai samazinātu ienākumu plaisu. Un lai to pārvarētu, līdz šim paveiktais ir bijis nepietiekams, mums visiem kopā – valstij, pašvaldībām, Eiropas fondu plānotājiem un privātajam sektoram – ir jānokoncentrējas uz mērķtiecīgāku atbalsta sniegšanu investoriem; ir nepieciešamas lielākas privātā sektora investīcijas Latvijas reģionos. Tas nozīmē gan labvēlīgāka nodokļu politika, gan arī koncentrēts valsts un pašvaldības atbalsts. Lai radītu šīs ilgtspējīgās darba vietas, pašvaldībām būs jāiegulda vairāk sava nauda un jāuzņemas lielāki Eiropas fondu projekti. Un to var izdarīt tikai tad, ja pašvaldības kļūst lielākas, jo ir arī limits, cik pašvaldība var aizņemties naudu un cik liela ir budžeta bāze. Lielāka pašvaldība, lielāki privātā sektora investīciju projekti šajā teritorijā un līdz ar to vairāk darba vietu. Es nevaru garantēt, ka tās darba vietas būs šeit, Jaunpilī. Ja privātā sektora uzņēmējs izvēlēsies, kur to darīt, tad pašvaldībai ir jābūt gatavai tai brīdī atbalstīt, ar to ievilinot šo uzņēmēju. Jau tagad ir pozitīvi piemēri Latvijā, kad tas ir izdarīts.

Trešais ieguvums ir pakalpojumu pieejamība. Mēs sevi apmānām ar to, ka visās Latvijas pašvaldībās viss ir pieejams. Faktiski tā nav… Piemēram, sociālie pakalpojumi. Likums nosaka kaut kādas lietas, kas pašvaldībai ir obligāti jānodrošina – jāmaksā GMI – dzīvokļu pabalsts personām, kas ir trūcīgas u.c. Un tad ir visi, kas ir ārā no šī grupas, un konkrētā pašvaldība veic sociālo  vajadzību apzināšanu savā teritorijā un atbilstoši tam izveido portfeli. Tas ir viegli salīdzināms – mēs visi neesam vienlīdzīgi. Šobrīd valstī esam izveidojuši tādu situāciju, kur pieejamie pakalpojumi ir ļoti dažādi, atkarībā no pašvaldības rocības. Un pie situācijas, kur vienā pašvaldībā ir 1 000 iedzīvotāju un otrā 34 000 iedzīvotājiem (nerunājot par lielajām pilsētām), vidēji rēķinot uz cilvēkiem, lielākai pašvaldībai ir lielākas iespējas sniegt vairāk sociālo pakalpojumu. Mazajām pašvaldībām ar šobrīd pastāvošo modeli tas ir nomināli ļoti korekti – katrai pašai izvērtēt, kas katrā teritorijā ir nepieciešams, bet praktiski tā atšķirība ir milzīga.

Ainārs Plezers (Jaunpils sporta nams): ”Un mazie (novadi) briesmīgi par to sūdzas?”

– Ja jums tas liekas normāli, ka mēs ar ierobežotu sociālo pakalpojumu klāstu izdzenam cilvēkus no teritorijas, tad tas ir ok!

 Pēc kāda parauga?

A. Plezers
 –  Es gribētu zināt, no kurienes šis eksperiments ir paņemts, parasti vienmēr atsaucas uz Zviedrijas, Vācijas u.c lielo un attīstīto valstu. pieredzi. Bet jūsu runā es nedzirdēju, ka kaut kas tiek pārņemts no lielajiem kaimiņiem – kā labais piemērs un pieredze. Kāpēc es to jautāju, jo ir dažādas valstis ar dažādu pašvaldību regulējumu, atkarībā no to lieluma un visa pārējā…

– Pirmkārt, nav tāda viena modeļa, kas visām valstīm derētu, jo tas ir atkarīgs no tā, cik funkciju pašvaldībām nodots. Ir valstis, kur, piemēram, pirmā līmeņa pašvaldībām ir nodotas dažas funkcijas. Un Latvija ir starp tām, kurā pašvaldība veic 111 funkcijas, kas ir identificētas likumā. Mēs, protams, neesam vienīgā valsts kurā pašvaldībām ir tik daudz funkciju; šajā grupā ir arī Dānija, Igaunija Lietuva un Īrija. Un šajā grupā vidēji pašvaldības ir lielākas nekā tajā grupā, kurā pašvaldībām ir maz funkciju. Pašvaldību reformas vienmēr ir ļoti smagas. Lielākais daļai valstu tās rit ļoti lēni, bet vienai daļai vispār nenotiek. Un iemesls tam ir vienkāršs – stabila politiskā sistēma. Tur ir gan deputāti parlamentā, gan deputāti visās pašvaldībās. Izdevušās (ar stabilu politisko sistēmu) reformas ir tieši divās valstīs – Dānijā un Īrijā. Piemēram, Dānijā minimālais pašvaldības iedzīvotāju skaits ir  20 000 iedzīvotāju un vidējais iedzīvotāju skaits – 50 000 iedzīvotāju.

 – Man tas jautājums bija tādēļ, ka, cik saprotu, Igaunijā reģionālā reforma pirms diviem gadiem ir beigusies un viņiem pašvaldības ir aptuveni 70, viņiem ir par ceturto daļu mazāk iedzīvotāju un pašvaldību atšķirības lieluma ziņā ir apmēram tāda pati, kā mums tas ir pašreiz. Bet kā mēs zinām, Igaunija ir tā valsts, no kuras cilvēki nedodas prom, bet atšķirīgi ir Latvijā un Lietuvā. Un kā viens no iemesliem ir šis nesaprotamā darbība.  Vai ir kaut viens pētījums par to, kas noticis kādā no mazajiem pagastiem, kur slēdza skolu pirms trīs gadiem?! Vai to kāds ir pētījis, cik ģimeņu aizbrauca uz ārzemēm, cik – uz citām pilsētām. Jūs mūs gribat pievienot Tukumam, bet pa kuru ceļu jūs atbraucāt? Caur Bikstiem? Protams, labāk būtu braukuši caur Tukumu un vēl labāk – ar sabiedrisko transportu….

– Pirmkārt, esmu braucis pa Tukums – Jaunpils ceļu… Tas varētu būt labāks – kā daudzi ceļi Latvijā. Es, protams, varu uzņemties atbildību par to, ka Latvijā ir tāds ceļa stāvoklis, bet, kopumā ņemot, ieguldījumi ceļu uzturēšanā tiek veikti. Esmu pārliecināts, ka tā ir sarežģīta problēma, bet mēs to pakāpeniski risināsim. […]. Es apšaubu jūsu pamatpieņēmumu, ka iemesls, kādēļ  Latvijas iedzīvotāji aizbrauc no Latvijas laukiem, ir tāpēc, ka es realizēju teritoriālo reformu. Iepriekšējais aizbraukšanas vilnis notika ekonomisku faktoru dēļ; to noteica algas un iespēja atrast darbu par labu atalgojumu Latvijā un reģionos. Un kas ir vainīgs pie tā, ka Latvijā nav labas algas? Es uz šo jautājumu skatos no otras puses – es varu atskatīties uz problēmām pagātnē un bezgalīgi par tām sūroties, bet es tā nedaru. Jāsaka, ka iepriekšējās reformas piemērs parāda to, ka Latvijā ātrāk un vairāk ir aizbraukuši cilvēki tieši tur, kur novadi bija mazāki. Jā, tā tas ir un tie ir reālie dati. Bet tā ir tā dilemma, kas mums ir jāatrisina, un, ejot uz priekšu, jāatrisina arī tas, kur un kā taps darbavietas. Jautājums ir tāds: kāds ir scenārijs, lai no šīs situācijas izietu? Es to varu atkārtot vēlreiz – mums Latvijas reģionos ir jārada privātā sektora lielākas investīcijas, kas radīs vairāk un augstāk atalgotas darba vietas. Un tas ir vienīgais ceļš, kā nodrošināt to, lai saglabātos darba vietas laukos un reģionos. Lai to izdarītu, mums ir jāpārvar sajūta, ka mazā pašvaldība, kas sniedz ierobežotu pakalpojumu klāstu – uztur publisko pakalpojumu tīklu, kur ir skolas, bērnudārzs, kultūras iestādes utt. tādā pusizdzīvošanas līmenī, ilgstoši var izdzīvot. Un beigt domāt, ka šis būs modelis, kas noturēs Latvijā iedzīvotājus, jo, piedodiet, tas līdz šim nav strādājis. Ir vajadzīgas labi atalgotas privātā sektora darbavietas! Un tas nebūs vienkārši, tas ir kopīgs valsts un pašvaldības darbs. Šobrīd pašvaldības, cīnoties ar to, ka viņas uztur šo vāji atalgoto, bet plaši izplesto publisko pakalpojuma tīklu, diemžēl vairumā gadījumu nespēj koncentrēt atbalstu tam, lai ievilinātu privātā sektora lielākas investīcijas.

Vairāk lasiet otrdienas, 27. augusta, laikrakstā ŠEIT=>