Ilgu laiku nogulējis aizmirstībā, tieši šobrīd jaunu dzīvi iegūst jaunpilnieka Artūra Lāča pirms vairāk nekā 20 gadiem ar 16 milimetru kinokameru filmētais materiāls. Kas reiz šķitusi vienkārša Jaunpils Lopkopības izmēģinājumu stacijas sadzīves iemūžināšana kustīgās bildītēs, nu, ekspertu vārdiem runājot, atzīts par gana vērtīgu kultūrvēsturisko materiālu. Un, pateicoties vietējās pensionāru biedrības aktivitātēm, kā arī pašvaldības atbalstam, filmas viena pēc otras nu tiek digitalizētas. Komentārus par notiekošo uz ekrāna solījusi ierunāt Baiba Sipeniece. Jau iegādātas tiesības, lai fonā varētu skanēt Raimonda Paula mūzika, kā arī iegūtā filma tikšot papildināta ar jau mūsdienās iemūžinātu materiālu – vārds tiks dots tiem jaunpilniekiem, kurus izdevies sazīmēt reiz filmētajos kadros.
Par filmām un filmēšanu, bet tai pat laikā – par dzīvi un dzīvošanu izvaicājām visas šīs epopejas galveno vaininieku A. Lāci un viņa kundzi Silviju. Un cita starpā vēl pirms sarunas cienījamais kungs atklāj, ka reizi pa reizei arī šodien tiekot rokā ņemta nu jau modernāka video kamera, bet, kā smejas pats operators, vērts uzfilmēto skatīties būšot pēc kādiem gadiem… 50…
Pie savas pirmās kameras Artūrs pieķēries gandrīz vai nejaušības dēļ, tomēr, kad tas noticis, āķis bijis lūpā un Jaunpilī notiekošais – svinīgie pasākumi, ražas novākšana un sēšana, arī nedaudz no skolas sadzīves ticis filmēts vairāk nekā desmit gadu garumā. Sākot no 1976. gada līdz pat Atmodas sākumam.
– Kā tas viss sākās – būtiskāko notikumu filmēšana saimniecībā jums bija kā ”kaujas uzdevums” vai tomēr vairāk paša izvēle, aizraušanās?
– Kāds tur uzdevums? Nezinu īsti, no kuriem laikiem, bet nu LIS pirmais direktors Vasilijs Čibāļins laikam bija iegādājies Maskavas Patafonu rūpnīcā ražotu kinoaparātu un tādu mazu kameru, kuras objektīvu varēja grozīt tikai tālumā un tuvumā. Tas laikam bija kāds pirmais izlaidums. Un, kad Jaunpils pils seifā kameru uzgājām, sāku pa bišķiņam kaut ko filmēt, bet uzfilmēto – saietus, citus notikumus – rādīt pilī uz lielā ekrāna. Acīmredzot cilvēkiem iepatikās, ka es ar to nodarbojos, un arodbiedrība nāca pretī – iegādājās ritīgu videokameru «Krasnogorsk». Strādāju tolaik par ekspluatācijas inženieri – braukāju, apkalpoju traktorus, biju klāt visādos notikumos un kameru ņēmu līdzi. Un, kad cilvēks sevi redz uz lielā ekrāna darbībā, atpazīst sevi, viņš taču ir priecīgs! Iesākumā pats savus līdzekļus ieguldīju, lai iegādātos filmas, kas tolaik bija diezgan dārgas, bet tad jau arodbiedrība un tā laika saimniecības direktors Elmārs Dubults atkal nāca pretī, atbalstīja, vedām tās attīstīt uz Rīgu.
